Mana Cīņa

Vai vispār uz valsts darbinieku drīkst attiecināt tādu kritēriju, ka viņam obligāti tikpat labi jāprot pārliecināt masas, kā arī pieņemt valstiski gudrus lēmumus un plānus? Un vai vispār kādreiz ir bijis tā, ka ļaužu pūlis ir izpratis lielu ideju ātrāk, nekā acīm redzami ir kļuvuši šīs idejas praktiskie panākumi? Vai vispār mūsu pasaulē jebkura ģeniāla darbība nav atklāts ģēnija protests pret masu kūtrumu?

Bet, ko gan lai dara valsts darbinieks, kuram ne ar kādiem glaimiem nav izdevies iegūt šī pūļa labvēlību?

Kas tad atliek, — nopirkt šo labvēlību?

Vai arī savu līdzcilvēku muļķību dēļ viņam vajadzētu atteikties īstenot to, ko viņš uzskata par ārkārtīgi nepieciešamu? Varbūt viņam jānoiet no skatuves? Bet varbūt tomēr jāpaliek?

Cilvēks ar stingru raksturu šādā gadījumā nonāk neatrisināmā konfliktā starp to, ko viņš uzskata par nepieciešamu, un vienkāršu pieklājību vai, precīzāk, parastu godīgumu.

Kā lai šeit atrod robežu starp sabiedrības uzlikto pienākumu un personiskā goda pienākumu?

Katram īstam vadonim nākas enerģiski cīnīties pret visiem mēģinājumiem pazemot viņu līdz vienkārša politikāņa līmenim.

Bet, no otras puses, vai tad nav skaidrs, ka tādos apstākļos tieši politikānis jutīsies aicināts "taisīt" politiku tieši tādēļ, ka galu galā atbildīgs jau nebūs viņš, bet gan kaut kāds neuztverams ļaužu pulciņš?

Vai tad nav skaidrs, ka mūsu parlamentārā vairākuma princips neizbēgami rok būtībā bedri vadoņa idejai? Vai patiešām atradīsies cilvēki, kuri noticēs, ka šajā pasaulē progress ir atkarīgs nevis no at­sevišķu indivīdu intelekta, bet gan no vairākuma smadzenēm?

Varbūt kāds cer, ka nākotnē mēs varēsim iztikt bez šā cilvēces kultūras galvenā priekšnosacījuma?

Vai tiešām nav redzams, ka tieši pašlaik šis priekšnosacījums ir nepieciešams vairāk nekā jebkad.

Parlamentārisma princips, kad jautājumi tiek izlemti ar balsu vairākumu, iznīcina personības autoritāti un tās vietā liek viena vai otra pūļa lielumu. Līdz ar to parlamentārims patiešām grēko pret aristokrātisma pamatideju. Bez tam aristokrātismam nemaz obligāti nav jāpersonificē mūsdienās deģenerējušies sabiedrības virsējie slāņi.

Mūsdienīgs vērotājs, kurš ir spiests lasīt gandrīz vienīgi laikrakstus, iedomāties nevar, kādas postošas sekas ir šādai parlamentārisma kundzībai. Varbūt vienīgi patstāvīga domāšana un vērojumi var palīdzēt viņam izprast notiekošā jēgu. Vispirms parlamentārisms ir cēlonis tiem neaptverami lielajiem vismazvērtīgāko "figūru" uzplūdiem, kuras raksturo mūsdienu politisko dzīvi. īsts politisks vadītājs pacentīsies atiet pēc iespējas tālāk no tādas politiskas darbības, kura galvenokārt nesastāv no radoša darba, bet gan no intrigām un liekulības, kuru mērķis ir iekarot iedzīvotāju vairākumu. Bet tieši šis apstāklis būs pievilcīgs garā nabadzīgiem cilvēkiem.

Jo sīkāks ir šāds garīgais punduris un politiskais tirgonis, jo skaidrāks viņam ir paša niecīgums, jo augstāk viņš vērtēs to sistēmu, kura no viņa nebūt neprasa ne ģenialitāti, ne milža spēku, bet kura vispār ciena ciema vecākā viltību augstāk par Perikla gudrību. Pie tam šādam tipam nepavisam nav jānomokās ar tādu jautājumu kā atbildība. Tā viņam jo mazāk rūp tādēļ, ka viņš jau iepriekš skaidri zina, ka, neatkarīgi no tiem vai citiem viņa "valstiskās" ķēpāšanās rezultātiem, viņa karjeras beigas būs nemainīgas: kādā jaukā dienā viņam tik un tā sava vieta būs jāatdod tikpat "varenam" prātam, kāds ir viņš pats.

Šāda veida "tautas pārstāvju" baram vienmēr ir liels mierinājums priekšgalā redzēt cilvēku, kura garīgās spējas ir viņu pašu līmenī. Tikai tādā situācijā katrs no šiem kungiem var atļauties sev lētu prieciņu un laiku pa laikam parādīt, ka viņš nav ar pliku roku ņemams. Bet galvenais ir tas, ka katram no viņiem ir tiesības domāt: ja mūs var vadīt jebkurš "x", kādēļ gan tas nevarētu būt jebkurš "y". Šī demokrātiskā tradīcija vispilnīgāk atbilst mūsdienām tik raksturīgajai apkaunojošajai parādībai — mūsu tā saucamo "vadītāju" vairākuma izmisīgajam gļēvumam. Taču patiesībā šiem cilvēkiem ir liela laime, ka visos gadījumos, kad jāpieņem nopietni lēmumi, ir iespēja paslēpties aiz tā saucamā vairākuma muguras.

Patiešām, paskatieties uz tādu politisko zaglēnu, kā viņš ar sviedriem vaigā "strādā", lai katrā atsevišķā gadījumā kaut kā sagrābstītu vairākumu un iegūtu iespēju jebkurā brīdī paglābties no kaut kādas atbildības. Protams, tieši šis apstāklis atbaida no šādas darbības jebkuru sevi daudz maz cienošu politiķi un drosmīgu cilvēku vispār. Bet jebkurš politiskais "zaglēns" ir priecīgs, ka ir iespēja rīkoties tieši tā.