Mana Cīņa

Šo sabrukumu vērot bija ne tikai pamācoši, bet arī satriecoši. Tūkstoš un vēlreiz tūkstoš veidos piepildījās šīs valsts vēsturiskais liktenis. Un, ja lielākā cilvēces daļa bija akla un nepamanīja, ka sācies sabrukums, tas izskaidrojams tikai ar dievu gribu iznīcināt Austriju.

Es sīki pakavēšos pie to notikumu loka, kas ir vispārnozīmīgi visām tautām un valstīm.

To iestāžu vidū, kuras sevišķi uzskatāmi izjuta Austrijas monarhijas sabrukuma procesu — tas bija tik saskatāms, ka pat ne pārāk tālredzīgais mietpilsonis to nevarēja nepamanīt — vispirms ir jāmin Austrijas parlaments jeb, kā to sauca Austrijā, reihsrāts.

Šis iestādījums ar nolūku tika veidots, vadoties no aizgūšanas me­todes pēc Anglijas klasiskās "demokrātijas" zemes parauga. Visu šo glābšanas sistēmu aizguva no Londonas, bet Vīnē to centās tikai ļoti precīzi nokopēt.

Anglijas divpalātu sistēma tika nokopēta kā deputātu un kungu palāta. Taču abu palātu ēkas Vīnē un Londonā izskatījās pilnīgi atšķirīgas. Kad Anglijas palātu būvētājs Berijs Temzas krastā beidza darbu pie savas celtnes, viņš šīs brīnišķīgās būves 1200 nišu, kolonu un konsoļu rotāšanai izvēlējās sižetus no Britu impērijas vēstures, kas tajā laikā bija aptvērusi pusi pasaules. No arhitektūras un mākslas viedokļa lordu palāta un deputātu palāta tādējādi kļuva par visas nācijas slavas templi.

Vīnē šajā sakarā nācās saskarties ar pirmajām grūtībām. Kad dānis Hanzens beidza darbu pie tautas pārstāvniecības marmora celtnes pēdējā frontona, viņam neatlika nekas cits, kā sižetus ēkas rotāšanai izvēlēties no antīkās pasaules. Šī "rietumu demokrātijas" teātra ēka ir izgreznota ar grieķu un romiešu valsts vīru un filozofu portretiem. Virs abām ēkām slejas četras gigantiskas figūras, kas rāda uz četriem pretējiem virzieniem. Šeit slēpjas savdabīga simbolisma ironija. Šis simbols it kā iemiesoja to centrbēdzes spēku iekšējo cīņu, kura jau valdīja visā Austrijā.

Kad tika teikts, ka ēka simbolizē Austrijas vēsturi, "nacionalitātes" to uztvēra kā apvainojumu un provokāciju.

Kad es, būdams knapi 20 gadus vecs, pirmo reizi apmeklēju grezno celtni Francensringā, lai pabūtu kā skatītājs deputātu palātas sēdē, es biju vispretrunīgāko iespaidu varā.

Parlamentu ienīdu jau sen, protams, ne jau kā tādu iestādījumu pašu par sevi. Gluži pretēji, — kā brīvību mīlošs cilvēks es nevarēju iedomāties nekādu citu valdīšanas formu. Manā attieksmē pret Habsburgiem ideja par jebkāda veida diktatūru man toreiz būtu šķitusi noziegums pret brīvību un saprātu.

To veicināja ari apstāklis, ka manī, jaunā cilvēkā, kas mīlēja daudz lasīt laikrakstus, mājoja neapzināta Anglijas parlamenta pielūgsme. No šīs sajūtas tik viegli vis nevarēju atbrīvoties. Anglijas apakšpalātā lietas kārtoja ar lielu pašcieņu (vismaz mūsu presē to visu aprakstīja tik skaisti), un tas augstākā mērā imponēja. Vai gan toreiz varēja iedomāties kādu vēl cildenāku tautas pašpārvaldes formu? Bet tieši tādēļ biju Austrijas parlamenta ienaidnieks. Austrijas reihsrāta darbības ārējais veidols šķita lielā parauga pilnīgi necienīgs. Klāt nāca vēl citi faktori.

Austrijas valstī tās vāciešu likteņi bija atkarīgi no pozīcijas reihsrāta. Līdz vispārējo un aizklāto vēlēšanu tiesību ieviešanai parlamentā bija vismaz neliels vāciešu vairākums. Šis stāvoklis bija pietiekami apšaubāms: jau toreiz vāciešu vairākums bija atkarīgs no so­ciāldemokrātiem, kuri visos būtiskajos jautājumos bija nedrošs partneris un jebkurā brīdī bija gatavi nodot vācu lietu, lai tikai nezaudētu popularitāti citu tautību vidū. Sociāldemokrātus jau toreiz nevarēja uzskatīt par vāciešu partiju. Taču līdz ar vispārējo vēlēšanu tiesību ieviešanu, parlamentā vairs nevarēja pastāvēt pat skaitlisks vāciešu vairākums. Tagad vairs nekas netraucēja valsts tālāku atvāciskošanu.

Tādēļ nacionālās pašsaglabāšanās jūtas jau toreiz radīja ļoti mazas simpātijas pret tādu nacionālo pārstāvniecību, kur vāciešu intereses mazāk tika pārstāvētas, bet vairāk apspiestas. Taču tie visi bija tādi grēki, kurus tāpat kā daudz ko citu varēja piedēvēt nevis pašai sistēmai, bet tikai tās piemērošanas formai Austrijas valstī. Toreiz es vēl ticēju, ka, atkal atjaunojot vāciešu vairākumu pārstāvniecības orgānos, nav pamata principiāli iebilst pret pašu pārstāvniecības sistēmu tikmēr, kamēr pastāv vecā valsts vispār.

Tādā noskaņojumā pirmo reizi nokļuvu šajā svētajā vietā, kur ban­goja kaislības. Tiesa gan, šis nams svēts man galvenokārt likās tā brīnišķīgās arhitektūras dēļ. Tas bija pirmklasīgs grieķu mākslas darbs Vācijas vidē. Cik ātri gan šo sajūtu nomainīja sašutums, kuru radīja manu acu priekšā spēlētā nožēlojamā komēdija, t.i., daži simti tautas pārstāvju kungu pašreiz bija aizņemti ar kāda ļoti liela ekonomiska rakstura jautājuma apspriešanu.