Mana Cīņa

Man pietika šīs vienas dienas, lai gūtu vairākām nedēļām materiālu pārdomām. Runu idejiskais saturs, cik nu to vispār varēja saprast, tiešām bija ļoti "augsts". Daži likumdevēju kungi nerunāja vāciski, bet izskaidrojās slāvu valodās vai droši vien dialektos. To, kas līdz tam bija zināms no laikrakstiem, tagad varēju klausīties pats savām ausīm. Tas bija žestikulējošs, dažādās balsīs klaigājošs, pusmežonīgs pūlis. Priekšsēdētāja lomā bija labsirdīgs vecītis, kas sviedriem vaigā no visa spēka skandina zvaniņu un, vēršoties pie deputātu kungiem, gan lab­sirdīgi, gan pamācoši lūdz viņus cienīt augsto sapulci. Tas viss izsauca tikai smieklus.

Pēc dažām nedēļām atkal nokļuvu reihsrātā. Tad pavērās cita, gluži nepazīstama aina. Zāle bija pilnīgi tukša. Daži gulēja. Daži deputāti sēdēja savās vietās un nekautrēdamies žāvājās. Viens no viņiem uzstājās tribīnē. Priekšsēdētāja vietā sēdēja viens no reihstāga viceprezidentiem un acīm redzot garlaikojās.

Manī radās pirmās šaubas. Kad bija brīvs laiks, arvien biežāk devos uz reihsrātā sēdēm un klusībā vēroju tur notiekošo. Es klausījos runās, cik nu tās vispār varēja saprast, studēju tautu pārstāvniecības "izredzēto" vairāk vai mazāk inteliģentās fizionomijas, — to tautu, no kurām sastāvēja šī bēdīgā valsts, — un pamazām izdarīju savus secinājumus.

Pietika viena gada ilgiem, mierīgiem vērojumiem, lai pašos pamatos mainītu savus iepriekšējos uzskatus par šo iestādījumu. Tagad iekšējā būtība protestēja ne tikai pret izkropļoto formu, kādā šī ideja izpaudās Austrijā. Nē, tagad vairs nevarēju atzīt ari pašu parlamentu. Līdz tam Austrijas parlamenta nelaimi redzēju tikai tur, ka tajā nebija vāciešu vairākuma. Tagad pārliecinājos, ka pati šī iestādījuma būtība ir lemta bojāejai.

Radās daudz jautājumu.

Es sāku dziļāk pārdomāt visas parlamentāriskās valsts iekārtas pamatu atkarību no demokrātiskā principa īstenošanas, balstoties uz balsu vairākumu. Bez tam veltīju daudz uzmanības arī tautas izredzēto garīgo un morālo īpašību studēšanai.

Tādējādi es izstudēju gan sistēmu, gan tās īstenotājus.

Dažu turpmāko gadu laikā pilnīgi precīzi noskaidroju, kas ir par­lamentārietis — jaunāko laiku "augsti cienījams" tips. Man izveidojās par viņu tāds priekšstats, kas vēlāk vairs nopietni nemainījās. Šajā gadījumā uzskatāmā mācības metode, iepazīšanās ar praktisko darbību paglāba no briesmām noslīkt teorijā, kura sākumā šķiet vilinoša, bet pieder pie neapšaubāma sabrukuma produktiem.

Mūsdienu Rietumu demokrātija ir marksisma līdzgaitniece, bez kuras tas vispār nav iedomājams. Tieši demokrātija veido to augsni, no kuras rodas šis mēris. Pati netīrākā tās ārējā izpausme ir parlamentārisms.

Man jābūt pateicīgam liktenim par to, ka arī šo jautājumu tas man izvirzīja Vīnē.

Baidos, ka toreizējā Vācijā būtu bijis pārāk viegli atbildēt uz šo problēmu. Ja šī par "parlamentu" sauktā iestādījuma niecību man pirmo reizi nāktos ieraudzīt Berlīnē, tad, iespējams, būtu kritis otrā galējībā. Šajā gadījumā varēja rasties daži it kā labi, pamudinoši motīvi, lai nostātos to pusē, kas Vācijas labumu saskatīja vienīgi centrālās varas nostiprināšanā. Ja ar mani būtu tā noticis, tas taču zināmā mērā būtu nozīmējis kļūt aklam un svešam gan laikmetam, gan cilvēkiem. Taču Austrijā šādas briesmas nedraudēja.

Šeit nevarēja tik viegli krist no vienas galējības otrā. Ja parlaments bija nekur nederīgs, tad vēl vairāk nederīgi bija Habsburgi, — tas nu ir noteikti. Nosodot "parlamentārismu", nebūt vēl neesam atrisinājuši problēmu. Rodas jautājums: bet ko tad darīt? Ja iznīcinātu reihsrātu, tad vienīgā valdošā vara paliktu Habsburgu dinastija. Taču šāda doma man bija it īpaši neizturama.

Šis ļoti smagais gadījums rosināja pamatīgi izstudēt problēmu kopumā. Citos apstākļos tik jauns būdams diezin vai būtu sācis pārdomāt šādus jautājumus. Tas, kas man vispirms iekrita acīs, bija absolūts personiskās atbildības trūkums.

Parlaments pieņem kādu lēmumu, kura sekas var būt liktenīgas. Un kas notiek? Neviens par to nav atbildīgs, nevienu nevar saukt pie at­bildības. Vai tad par atbildību patiešām var saukt to, ka pēc drausmīga kraha ir jādemisionē vainīgajai valdībai? Vai arī izjūk attiecīgā partiju koalīcija un tiek izveidota jauna koalīcija? Jeb vai tiek atlaista visa palāta?

Un vai vispār svārstīgs cilvēku vairākums nopietni var būt par kaut ko atbildīgs? Vai tad nav skaidrs, ka pati atbildības ideja ir pilnīgi sasaistīta! Nu, vai tad ir iespējams prasīt atbildību no valdības praktiskā vadītāja par to darbību, kas rodas un tiek veikta dzīvē liela skaita ļaužu vēlēšanās vai noslieces rezultātā? Taču mēs visi zinām, ka mūsdienās par valsts vadoša darbinieka uzdevumu netiek uzskatīts vis tas, ka viņam ir radoša doma, radoši plāni, bet gan prasme popularizēt savas idejas "aunu un muļķu bara" priekšā un izlūgties no tā žēlsirdīgu piekrišanu savu plānu īstenošanā.