Mana Cīņa

Lai nopietni sāktu un pabeigtu cīņu par šīs valsts vienotību, neatlika nekas cits kā piekopt neatlaidīgu un nesaudzīgu centralizācijas politiku. Lai to panāktu, vispirms principiāli vajadzēja ieviest vienu valsts valodu. Ar to tiktu pasvītrots vismaz formālas piederības princips vienotai valstij, bet administratīvo orgānu rokās tiktu ielikts tehnisks līdzeklis, bez kura vienota valsts vispār nevar pastāvēt. Tikai tā varēja tikt radīta iespēja ar skolas starpniecību ieaudzināt ilgā laika periodā valsts vienotības tradīcijas. Protams, to nebija iespējams sasniegt 10 vai 20 gadu laikā. Tam ir nepieciešami gadu simti. Kolonizācijas jautājumos vispār izšķiroša nozīme ir nevis ātrumam un spiedienam, bet neatlaidībai un ilgam laikam.

Pats par sevi ir saprotams, ka ne tikai administrēšanai, bet ari visai politiskajai vadībai jābūt stingri vienotai.

Lūk, man toreiz bija bezgalīgi pamācoši konstatēt, kāpēc tas viss nav noticis vai, labāk teiksim, kāpēc tas viss netika izdarīts. Austroungārijas impērijas kraha vaininieki ir tikai tie, kas šo izdevību ir palaiduši garām.

Vecā Austrija vairāk nekā jebkura cita valsts bija atkarīga no savu valdnieku redzesloka. Šeit trūka nacionālas valsts pamata, kurai pašai par sevi ir raksturīgs pašsaglabāšanās spēks pat tad, kad valsts vadītāji nebūt nav savu uzdevumu augstumos. Dažreiz apbrīnojami ilgu laiku viennacionāla valsts var pārciest sliktas pārvaldes režīmu, neaizejot bojā. Bieži vien varētu likties, ka organismā vairs nav ne mazāko dzīvības pazīmju, ka tas jau ir miris vai arī atmirst, bet pēkšņi izrādās, ka nāvei nolemtais atkal cēlies un sācis izrādīt apbrīnojami nesatricināma dzīvīguma pazīmes.

Pavisam kas cits ir tāda valsts, kas sastāv no dažādām tautībām, kuru dzīslās neplūst vienas un tās pašas asinis, bet vēl svarīgāk, — virs tām ir pacelta viena kopīga dūre. Tādā gadījumā vadības vājums nenovedīs vis vienkārši pie valsts ieslīgšanas ziemas guļā, bet gan tas atmodinās visus nāciju individuālos instinktus atkarībā no to asins piederības un atņems tām iespēju attīstīties vienas varenas varas ietekmē. Šīs briesmas iespējams mīkstināt tikai ar gadsimtiem ilgu kopēju audzināšanu, kopējām tradīcijām, kopējām interesēm utt. Lūk, kādēļ tādiem valstiskiem veidojumiem raksturīgs ir tas, ka, jo, jaunāki tie ir, jo lielāka ir atkarība no savu vadītāju īpašībām. Vēl vairāk, — bieži vien tie ir izcili varenu vadītāju un gara varoņu tiešs veidojums un nereti pēc radītāja nāves tie vienkārši izirst. Gadsimti paies, bet šīs briesmas vēl nebūs pārvarētas, tās tikai ir iesnaudušās. Kā tikai vadības vājums izpaudīsies ļoti spēcīgi, šīs briesmas atkal "modīsies", un tad vairs nepalīdzēs ne audzināšana, ne pašas cēlākās tradīcijas; dažādo cilšu centrbēdzes spēki būs stiprāki par visu.

Pati lielākā un varbūt traģiskākā Habsburgu vaina ir tā, ka viņi to nesaprata.

Tikai vienam vienīgam laimīgajam no viņu vidus likteņa lāpa ap­gaismoja viņa zemes nākotni, pēc tam šī lāpa nodzisa uz visiem laikiem.

Jozefs II, visu ģermāņu nācijas Romas imperators, ar bažām ieraudzīja, ka viņa nams, kas atradās valsts visattālākajā punktā, neglābjami ies bojā šajos tautu Bābeles plūdos, ja neizdosies izlabot to, ko novārtā pametuši viņa senči. Ar pārcilvēcisku enerģiju šis "cilvēku draugs" sāka cīņu ar pagātnes vājībām un desmit gadu laikā centās izlabot to, kas atstāts novārtā gadsimtiem ilgi. Ja viņam šim darbam būtu atvēlēti vismaz 40 gadi un pēc viņa vismaz vēl divas paaudzes būtu turpinājušas agrāk iesākto, brīnums droši vien būtu noticis. Bet patiesībā viņa rīcībā bija tikai 10 gadi. Kad viņš no garīgās un miesiskās pārpūles iegūla kapā, līdz ar viņu tajā iegūla arī viņa darbs.

Viņa pēcteči nebija uzdevumu augstumos ne garīgā, ne gribasspēka ziņā.

Kad pienāca laiks un Eiropā parādījās pirmā revolucionārā negaisa pazīmes, uguns lēni sāka izplatīties ari vecajā Austrijā. Bet, kad Austrijā uzliesmoja ugunsgrēks, izrādījās, ka šo liesmu radījuši ne tik daudz so­ciālie, sabiedriskie un vispārpolitiskie cēloņi, kā nacionālas izcelsmes faktori.

Visās citās zemēs 1848. gada revolūcija bija šķiru cīņa, turpretī Austrijā tā jau bija rasu cīņas sākums. Austrijas vācieši toreiz tūdaļ aizmirsa vai arī vispār neizprata šī ugunsgrēka iemeslu. Viņi savus spēkus veltīja kalpošanai revolucionārajiem dumpjiem un līdz ar to parakstīja sev spriedumu. Ar savām rokām vācieši palīdzēja atmodināt rietumu demokrātijas garu, kas pēc kāda laika "atņēma" viņu pašu eksistences pamatus.

Parlamentāriskā pārstāvniecības sistēma bija izveidota, taču pirms tam nebija notikusi valsts obligātās valodas ieviešana. Līdz ar to bija izšķirts, ka vāciešu valdošajam stāvoklim Austrijas monarhijā pienācis gals. No šī brīža bojā aizgāja ari pati valsts. Viss, kas sekoja pēc tam, bija tikai valsts vēsturiskais sabrukums.