Mana Cīņa

Man vēl nāksies par šo parlamenta blakšu veidu runāt daudz izvērstāk.

Protams, ari 30 gadus vecam cilvēkam visā viņa turpmākās dzīves laikā nāksies daudz mācīties, bet viņam tā būs tikai zināšanu papildināšana tās pasaules izpratnes ietvaros, kuru viņš jau ir izveidojis. Viņam tagad nevajadzēs no jauna mācīties to, kas attiecas uz lietu pamatiem un principiālo pusi; viņam vajadzēs tikai papildināt savu izglītību. Viņa piekritējiem nevajadzēs nomocīties ar smagām domām par to, it kā vadītājs līdz šim ir vedis pa nepareizu ceļu. Gluži pretēji, — visiem redzamā organiskā izaugsme radīs gandarījumu vadītāja piekritējiem, jo viņa izglītības padziļināšana nozīmēs viņu pašu izglītības padziļināšanu. Un piekritēju acīs tas var būt tikai apgūto uzskatu pareizības pierādījums.

Tas vadītājs, kurš spiests atteikties no savas platformas, —ja ir pārliecinājies, ka tā nav pareiza, — ar cieņu rīkosies tikai tādā gadījumā, ja no tā līdz galam pratīs izdarīt atbilstošus secinājumus. Šajā gadījumā viņam jāatsakās vismaz no atklātas politiskas darbības. Ja viņš vienreiz ir kļūdījies galvenajos jautājumos, tad tas var arī atkārtoties. Viņam nekādā gadījumā vairs nav tiesību turpmāk rēķināties ar savu līdzpilsoņu uzticību, pat vēl vairāk, — viņam nav tiesību šādu uzticību prasīt.

Par to, cik maz jau tagad tiek domāts par šādām visparastākās pieklājības prasībām, var spriest jau no tā, cik zems ir to subjektu at­tīstības līmenis, kuri mūsdienās jūtas aicināti "taisīt politiku".

Ir daudz aicināto, bet maz — izredzēto.

Savas jaunības laikā noteikti atturējos piedalīties atklātā politiskā darbībā, lai gan domāju, ka tajā laikā nodarbojos ar politiku vairāk nekā daudzi citi. Toreiz atļāvos uzstāties tikai nelielos pulciņos un runāt par visu to, kas interesēja un vilināja. Šīs uzstāšanās šaurā lokā bija diezgan labas. Tur nācās ne tik daudz mācīties "runāt", kā studēt ierindas sarunu biedra bieži vien bezgala primitīvos uzskatus un iebildumus. Līdz ar to turpināju sevis izglītošanu, nezaudējot laiku un nepalaižot garām nevienu izdevību. Nekur Vācijā tajā laikā šīs iespējas nebija tik labvēlīgas kā Vīnē.

* * *

Tajā laikā monarhijā pie Donavas vispārpolitiskā doma pulsēja daudz intensīvāk nekā vecajā Vācijā, ja neskaita atsevišķus rajonus Prūsijā, Hamburgu un Ziemeļjūras piekrasti. Runājot par "Austriju", šajā gadījumā domāju to lielās Habsburgu impērijas daļu, kurā, pateicoties tam, ka tur bija apmetušies vācieši, vispār varēja izveidoties šī valsts; es runāju par to iedzīvotāja daļu, kura vienīgā daudzus gadsimtus spēja piepildīt šī tik mākslīgi radītā valstiskā veidojuma politisko un kultūras dzīvi ar iekšējo saturu. Laika gaitā pati valsts pastāvēšana un tās nākotne arvien vairāk bija atkarīga no šī vāciskā kodola.

Ja vecās, mantotās Austrijas provinces veidoja valsts sirdi, t.i., no­drošināja pareizu svaigo asiņu pieplūdumu valsts kultūras un valstiskās dzīves asinsvadā, tad Vīne tajā pašā laikā bija ari valsts smadzenes un vara.

Jau Vīnes skaistais izskats vien deva tai visiem zināmās tiesības valdīt pār šo tautu konglomerātu. Vīnes burvīgais skaistums kaut nedaudz piespieda aizmirst valsts trauslumu vispār.

Ārzemēs, it īpaši Vācijā, pazina tikai šo burvīgo Vīni. Tās dēļ tika aizmirstas pat Habsburgu monarhijā notiekošās asiņainās cīņas dažādu tautību starpā un visas valsts satricinājumi. Šai ilūzijai paļauties bija jo vieglāk tādēļ, ka Vīne tajā laikā bija sasniegusi sava uzplaukuma pēdējo posmu. Toreizējā, tiešām ideālā birģermeistara vadībā Vīne atkal modās burvīgai jaunai dzīvei un pārvērtās par savas karalistes īsti cienīgu rezidenci. Pēdējais lielais Austrumu kolonizētāju vāciešu pēctecis nerēķinājās ar tā saukto vispāratzīto "valsts darbinieku", bet tieši doktors Luegers kā Vīnes — "galvaspilsētas un rezidences" — birģermeistars guva milzīgus panākumus visās komunālās, saimnieciskās un kultūras politikas jomās. Viņš vēl nepieredzētā līmenī nostiprināja visas impērijas sirdi un tādējādi patiešām kļuva par lielāku valstisku darbinieku nekā visi toreizējie "diplomāti" kopā.

Ja šis tautību konglomerāts, kas tika saukts par Austriju, galu galā tomēr neaizgāja bojā, tad tas nebūt nerunā pretī šīs valsts vāciskās dabas politiskajām īpašībām. Tas ir tikai tāda stāvokļa neizbēgams rezultāts, kad 10 miljoni nevar pārāk ilgu laiku pārvaldīt valsti ar 50 miljoniem iedzīvotāju, kurus sastāda dažādas nācijas, ja savlaicīgi nav radīti pilnīgi konkrēti priekšnosacījumi.

Austrijas vācieša domāšanai bija raksturīgi vairāk nekā lieli mērogi.