Mana Cīņa

Lūk, tas manī radīja domu, ka tuvāk jāiepazīst šī mācība un tās pamatlicēji. Savu mērķi es sasniedzu varbūt pat ātrāk nekā to biju cerējis. Man bija tā priekšrocība, ka jau agrāk biju studējis ebreju jautājumu. Vienīgi šīs zināšanas man palīdzēja salīdzināt ikdienas īstenību ar sociāldemokrātijas dibinātājapustuļu teorētiskajām blēņām.

Ebrejs runā tādēļ, lai slēptu vai vismaz aizplīvurotu savas domas. Viņa īstie mērķi nav meklējami rakstītajā vai teiktajā, bet gan tie ir paslēpti tikai un vienīgi starp rindām.

Tā sākās manu vislielāko iekšējo pārvērtību laiks, kādas man jebkad bija nācies pārdzīvot.

No vārga pasaules pilsoņa es biju kļuvis par fanātisku antisemītu. Vēl tikai vienu reizi, - bet tas bija pēdējo reizi, - es savas dvēseles dziļumos pārdzīvoju nospiedošas domas.

Kad es sāku pamatīgāk studēt ebreju tautas lomu pasaules vēsturē, manī vienreiz nejauši uzplaiksnīja bažīga doma, ka varbūt neizzināmais liktenis mums, nabaga cilvēkiem, nezināmu iemeslu dēļ tomēr galīgo uzvaru ir paredzējis piešķirt tieši šai mazajai tautai.

Varbūt šai tautai, kura kopš mūžīgiem laikiem dzīvo uz zemes, šī zeme ir apsolīta kā balva?

Vai mums ir objektīvi pamatotas tiesības cīnīties par savu pašsa­glabāšanos, vai arī šīs tiesības ir tikai un vienīgi subjektīvas?

Kad es iedziļinājos marksisma mācībā un ar mierpilnu skaidrību apbrīnoju ebreju tautas darbību, pats liktenis sniedza man atbildi uz šiem jautājumiem.

Marksisma jūdaiskā mācība noliedz dabas aristokrātisko principu, mūžīgo spēku un individualitātes pirmtiesību vietā liekot skaitlisko masu un tās nedzīvo svaru. Marksisms noliedz cilvēkā personības vērtību, apstrīd tautiskuma un rases nozīmi, tādējādi atņemot pamatu gan cilvēces, gan tās kultūras pastāvēšanai. Ja marksisms kļūtu par visa universuma pamatu, tas nozīmētu jebkuras cilvēka prātam saprotamas sistēmas galu. Mūsu planētas iedzīvotājiem tas nozīmētu viņu eksistences beigas.

Ja ebrejiem ar marksisma ticības simbola palīdzību izdotos uzvarēt visas pasaules tautas, tad marksisms kļūtu par vainagu uz visas cilvēces kapa. Bet mūsu planēta, tāpat kā pirms vairākiem miljoniem gadu, klīstu kosmosā tukša un neapdzīvota.

Mūžīgā daba bez žēlastības atriebjas par tās noteikto likumu neievērošanu.

Tagad es esmu pārliecināts, ka darbojos visvarenā Radītāja vārdā: aizstāvēdamies pret ebrejiem, es cīnos par Dieva tā Kunga lietu.

3. nodaļa: Ar Vīnes periodu saistītās pārdomas par politiku

Tagad esmu pārliecināts, ka, cilvēkam parasti politiskajā dzīvē jāsāk piedalīties ne agrāk, kā sasniedzot 30 gadu vecumu, protams, nerunājot par ārkārtējas apdāvinātības gadījumiem. Agrāk to nevajag darīt. Lielākajā vairumā gadījumu tieši šajā laikā cilvēks izstrādā sev, tā teikt, vispārēju platformu, no kuras apvāršņa viņš var noteikt attieksmi pret vienu vai otru politisko problēmu. Tikai pēc tam, kad cilvēks ir izstrādājis tāda pasaules uzskata pamatus un stingri nostājies uz kājām, viņš var ieņemt vairāk vai mazāk stabilu pozīciju aktuālos jautājumos. Tad šim diezgan nobriedušajam cilvēkam ir tiesības līdzdarboties sabiedrības politiskajā vadībā.

Pretējā gadījumā pastāv briesmas, ka cilvēkam vajadzēs vai nu mainīt savus uzskatus ļoti būtiskos jautājumos, vai arī palikt pie vecajiem uzskatiem pat tad, ja prāts un pārliecība jau sen ir pret tiem. Pirmajā gadījumā tas konkrētajam cilvēkam ir ļoti nepatīkami, jo, sajūtot savu svārstīšanos, viņš nevar gaidīt, lai viņa piekritēji tam ticētu, būtu pārliecināti kā agrāk. Šāds vadītāja pavērsiens nostāda bezpalīdzīgā stāvoklī tos, kuri viņam sekoja, un bieži vien spiež viņus pretinieka priekšā izjust kaunu. Otrajā gadījumā notiek tas, kas sevišķi bieži novērojams tagad: jo vairāk vadītājs ir zaudējis ticību tam, ko agrāk teicis, jo tukšāka un necilāka kļūst viņa argumentācija, jo nevarīgāks viņš ir līdzekļu izvēlē. Jo mazāk viņš pats tagad domā nopietni aizstāvēt savus atklājumus (cilvēks nav spējīgs mirt par to, kam viņš ir pārstājis ticēt), jo pretiniekiem viņš sāk uzstādīt arvien neatlaidīgākas un beidzot pat nekaunīgas prasības. Galu galā viss beidzas ar to, ka viņš zaudē arī pēdējās vadoņa īpašības un kļūst par vienkāršu "politikāni", t.i., pieslienas tai ļaužu kategorijai, kuras vienīgais dzīves princips ir neprincipialitāte savienojumā ar rupju uzbāzību un bieži vien arī ar nekaunīgu melošanas māku. Un, ja šāds cilvēks turpina būt veselas sabiedrības līderis, tad jūs varat būt pilnīgi pārliecināti, ka viņam politika ir pārvērtusies tikai par "varonīgu" cīņu, lai iespējami ilgāk saglabātu vietiņu. Uz parlamentu viņš raugās kā uz slaucamu govi, kurai jānodrošina viņš un viņa ģimene. Jo vairāk šis "amats" tīk sievai un radiniekiem, jo stingrāk viņš turēsies pie sava mandāta. Jau šī viena iemesla dēļ jebkuru cilvēku, kam piemīt veselīgs politisks instinkts, viņš uztvers kā savu personīgo ienaidnieku. Jebkurā jaunā kustībā viņš saskatīs tikai sava gala iespējamo sākumu, katrā lielākā cilvēkā — draudus savai personiskajai eksistencei.