Mana Cīņa

Anglija sāka saskatīt Vācijā to valsti, kurai, pateicoties ārkārtīgi straujajai industrializācijai, bija tik milzīga nozīme tirdzniecībā un politikā, ka tā jau sāka mēroties spēkiem ar pašu Lielbritāniju. Vācijas valstsvīri savukārt par augstāko gudrību uzskatīja savu tā saucamo ideju par saimnieciskās ietekmes "iekarošanu miera ceļā". Angļu politiķu skatījumā šie Vācijas politikas plāni nozīmēja pierādījumu, ka jāorganizē Vācijai iespējami lielāka pretestība. Drīz vien, protams, angļu pretestība izpaudās vispusīga uzbrukuma formā, jo Anglijas politikas mērķis nekad nav bijis apšaubāms miers; tās mērķis vienmēr ir bijis nodrošināt savu, t.i., britu kundzību pasaulē. Saprotams, ka Anglija sāka domāt par to, lai cīņā pret Vāciju izmantotu absolūti visus iespējamos sabiedrotos, kādi vien militārajā ziņā varētu būt noderīgi šim mērķim. Arī tas atbilda senai Anglijas tradīcijai, t.i., lietišķi novērtēt pretinieka spēkus un neradīt sev ilūzijas par pašas spēku. Šīs angļu politikas pazīmes pie mums tika raksturotas kā "nekaunīgas"; tas nav pārāk gudri jau tā vienkāršā iemesla dēļ, ka jebkura kara organizēšana ir jāvērtē no lietderības viedokļa, bet nevis vadoties no varonīgām frāzēm.

Nevienas valsts diplomātijas uzdevums nav visvaronīgākā veidā novest savu tautu līdz sakāvei. Taču uzdevums ir nodrošināt tautai tālāku pastāvēšanu, lai ari tiktu izmantoti visprozaiskākie līdzekļi. No šī viedokļa raugoties, lietderīgs ir katrs līdzeklis, kas ved pie mērķa. Neizmantot kādu līdzekli nozīmētu aizmirst savu māju un izdarīt noziegumu pret savu tautu.

Tikai līdz ar novembra revolūcijas uzvaru Vācijā Anglija varēja mierīgi uzelpot un uzskatīt, ka vācu hegemonijas briesmas pasauli neapdraudēs ilgu laiku.

Tomēr Anglija nebūt nav ieinteresēta, lai Vācija pilnīgi pazustu no Eiropas kartes. Tieši pretēji, Vācijas drausmīgā sagrāve 1918. gada novembrī radīja britu diplomātijai pilnīgi jaunu situāciju, kuru pirms tam neviens neuzskatīja par iespējamu.

Četrarpus gadus britu impērija cīnījās pret vienas noteiktas koloniālās valsts, t.i., Vācijas šķietamo pārsvaru. Un pēkšņi sākas katastrofa, kas šo valsti draud noslaucīt no zemes vispār. Vācijā pēkšņi parādās tik šausminošs viselementārākā pašsaglabāšanās instinkta trūkums, ka nieka 48 stundu laikā tiek izjaukts viss līdzsvars Eiropā. Negaidīti ir izveido­jusies jauna situācija: Vācija ir iznīcināta un par spēcīgāko kontinentālo valsti Eiropā kļūst Francija.

Bet Anglija daudzus gadus — īpaši kara laikā — bija veikusi milzīgu propagandas darbu un radījusi iedzīvotājos spēcīgus pretvāciskus ins­tinktus un kaislības. Tagad šie propagandas radītie noskaņojumi uzgū­lās britu valstsvīriem kā smags slogs.

Iznīcinājusi Vāciju kā koloniālu lielvalsti un kā valsti, kas pretendē uz pasaules kundzību tirdzniecībā, Anglija varēja uzskatīt, ka būtībā tās mērķi karā jau ir sasniegti. Viss turpmākais bija pretrunā britu interesēm. Vācijas kā Eiropas kontinenta lielvalsts pilnīga iznīcināšana kalpoja vienīgi Anglijas pretinieku interesēm. Tomēr 1918. gada novembra dienās un līdz pat 1919. gada vasaras beigām angļu diplomāti nevarēja ātri pārveidot savu politiku jau tāpēc vien, ka ilgajā karā paši bija tautas masās uzjundījuši noteiktas jūtas un radījuši noteiktu noskaņojumu. Ātri pārkārtot savu politiku angļu diplomāti nevarēja tāpēc, ka, pirmkārt, tiem bija jārēķinās ar tautas noskaņojumu, un, otrkārt, tāpēc, ka to nepieļāva tīri militārās attiecības pēc kara beigām. Iniciatīvu sagrāba Francija, un tā varēja tagad savu gribu diktēt citiem. Savukārt Vācija šajos mēnešos, kad svaru kausi svārstījās, varēja daudz ko izmainīt, bet tā raustījās iekšēja pilsoņu kara krampjos un ar savu tā saucamo valstsvīru mutēm sistemātiski skandināja tikai vienu, t.i., ka tā ir pilnīgi gatava pakļauties jebkuriem pretinieka diktētiem noteikumiem.

Tā būs vienmēr. Ja kāda nācija ir pilnīgi zaudējusi pašsaglabāšanās instinktu un vairs nav spējīga spēlēt "aktīva" sabiedrotā lomu, tā nenovēršami nonāk verga lomā, un valstij neizbēgami draud kolonijas liktenis.

Anglijai neatlika nekas cits, kā piedalīties laupīšanā kopā ar Franciju kaut vai tikai tāpēc, lai neļautu tai pārmērīgi nostiprināties uz mūsu rēķina. Tā bija vienīgā taktika, kāda Anglijai vispār bija iespējama šajā situācijā.

Patiesībā Anglija nesasniedza tos mērķus, kādus bija izvirzījusi šajā karā. Tai neizdevās panākt, lai neviena no Eiropas valstīm nepaceļas augstāk par noteiktu līmeni. Tieši pretēji, tagad šādas briesmas Anglijai kļuva vēl reālākas, tikai ar to atšķirību, ka par to avotu kļuva nevis Vācija, bet gan Francija.