Mana Cīņa

Šādos vētrainos periodos tauta uzgriezīs muguru šiem cilvēkiem un bieži vien izrādīs arī tādu pretestību, kāda tiem var kļūt liktenīga. Atcerēsimies piemēru par to, kāda bija Vācijas sabiedriskā doma pret spiegošanas bīstamību kara sākumā. Šajā laikā notika īsts cilvēcisko kaislību sprādziens; nonāca pat līdz baltkvēlei, un sākās spiegu vajāšana, kas dažkārt kļuva pat netaisnīga. Bet vienlaikus katrs viegli sapratīs, ka arī ilgo miera laika gadu garumā pastāvēja spiegošanas draudi, un varbūt tie bija pat lielāki nekā kara dienās. Taču parastajos ikdienas apstākļos šiem draudiem neviens nepievērsa uzmanību.

Valsts parazītiem, kuri1 uzkāpa tronī, pateicoties novembra notikumiem, piemīt ļoti izsmalcināts pašsaglabāšanās instinkts. Viņi ļoti labi saprot, ka gadījumā, ja Vācija ieturētu gudru ārējo politiku un spētu noslēgt tai nepieciešamo savienību ar citām valstīm, tas novestu pie mūsu tautas nacionālās atbrīvošanās kāpuma un pēc tam izraisītu tādu nacionālo kaislību sprādzienu, kurš viegli varētu novest pie pašu novembra noziedznieku iznīcināšanas.

Tādēļ arī kopš 1918. gada mūsu vadošie valdības slāņi ietur tādu ārējo politiku, kura ir ārpus katras kritikas. Izsekojot šo politiku, nākas secināt, ka šie slāņi gandrīz vienmēr un visur plānveidīgi darbojas pret vācu nācijas interesēm.

Pirmajā acu uzmetienā var likties, ka valdošo slāņu darbībai šajā laukā nav nekāda plāna un sistēmas. Taču, ielūkojoties šajās darbībās dziļāk, būs skaidri redzams, ka mūsu priekšā ir to noziedzīgo metožu pēctecīgs turpinājums, kurām 1918. gada beigās pirmoreiz atklāti pieslējās novembra revolūcija.

Protams, mums šeit jāsaskata atšķirība starp atbildīgo jeb, precīzāk, "tiesīgo būt atbildīgiem" valsts vadoņu un vadītāju pozīciju, vidusmēra parlamentārā politikāņa pozīciju un milzīgās, bezatbildīgās, ar aitas pacietību apveltītās tautas nometnes pozīciju.

Vieni ļoti labi zina, ko grib; tie ir valsts vadītāji. Citi šādu politiku atbalsta vai nu tāpēc, ka zina, ko grib, vai arī tāpēc, ka gļēvulība tiem traucē uzsākt nopietnu cīņu pret to, ko viņi paši savos sirds dziļumos atzīst par kaitīgu. Tie ir vidējie parlamenta politikāņi. Nu, un trešie, t.i., iedzīvotāju pamatmasa pakļaujas neizpratnes un muļķības dēļ.

Kamēr nacionālsociālistiskā vācu strādnieku partija bija tikai neliela un mazpazīstama organizācija, ārējās politikas problēmām mūsu piekritēju acīs bija tikai otršķirīga nozīme.

Turklāt jaunā kustība vienmēr ir uzsvērusi, ka ārējā neatkarība un tautas brīvība nekrīt no zilām debesīm un nevar nākt kā šīs zemes varas pārstāvju dāvana; tā vienmēr ir tikai pašas tautas visu iekšējo sprieguma spēku auglis. Tautas nacionālās atbrīvošanās pacēluma patiesais priekšnosacījums ir visu to cēloņu iepriekšēja novēršana, kas sekmēja mūsu sagrāvi, un tās nometnes iznīcināšana, kas Vācijas sagrāvi izmanto savtīgos nolūkos.

Tas pilnībā izskaidro to, kāpēc jaunā kustība iesākumā galvenokārt koncentrējās uz iekšējās politikas problēmām un nevarēja vēl pienācīgu uzmanību veltīt ārējās politikas problēmām.

Tad, kad šī kustība paplašinājās un pārstāja būt neliela un maznozīmīga organizācija, tiklīdz mēs kļuvām par lielu partiju, uzreiz radās nepieciešamība noteikt pozīciju arī ārējās politikas jautājumos. Bija jāizstrādā ārējās politikas tēzes, kuras ne tikai nebūtu pretrunā ar mūsu pasaules uzskata pamatiem, bet gan tieši izrietētu no tā.

Mūsu tautai trūkst pietiekamas ārējās politikas skolas. Tādēļ jaunās kustības sevišķi svarīgs pienākums ir parādīt tās vadoņiem un arī visiem daudzajiem piekritējiem ārpolitikas problēmu izpratnes pamatmetodi. Bez tā praktiski nav iespējams sagatavoties tiem pasākumiem, kādi nepieciešami, lai mūsu tauta varētu ar laiku atgūt savu neatkarību un pilnīgu valstisko suverenitāti.

Pats svarīgākais un galvenais, kas mums jāatceras, ir tas, ka ārējā politika ir tikai līdzeklis ceļā uz mērķi; pats mērķis ir tikai viens — lai mūsu tautai būtu labums. Ārējā politika var un tai jāvadās tikai no viena apsvēruma: vai šāds pasākums ir derīgs tavai tautai, vai tas dos tai labumu tagad un nākotnē, vai arī sagādās tikai zaudējumus?

Tas ir vienīgais kritērijs, no kura var vadīties. Visi pārējie kritēri­ji — partiju un politiskie, reliģiskie, ari humānie apsvērumi utt. — pilnīgi atkrīt.

Kāds bija vācu ārējās politikas uzdevums pirms kara? Lai nodrošinātu mūsu tautas un tās bērnu iztiku uz šīs zemes, Vācijai vajadzēja veikt atbilstošu politiku un panākt noderīgus sabiedrotos. Galu galā arī pašlaik Vācijas ārējās politikas uzdevums ir tāds pats. Pastāv tikai šāda atšķirība: līdz karam varējām cīnīties par vācu nācijas saglabāšanu un nostiprināšanu, balstoties uz tolaik pastāvošās neatkarīgās valsts spēku; tagad nākas atkal no sākuma panākt mūsu valstiskās neatkarības atjaunošanu un līdz ar to radīt priekšnosacījumus tālākai pareizai ārpolitikai, kura nākotnē varētu nodrošināt vācu tautas iztiku un nostiprināšanos.