Mana Cīņa

Kā militāra lielvalsts Vācija līdz 1914. gadam atradās divu valstu ielenkumā, no kurām viena bija tikpat stipra, bet otra vēl spēcīgāka par Vāciju; bez tam Vācijai nācās rēķināties arī ar Anglijas pārsvaru uz jūras. Jau Krievijas un Francijas spēku bija pietiekami, lai traucētu Vācijai iegūt pārāk lielu ietekmi. Vēl jāievēro arī Vācijas samērā nelabvēlīgais militāri ģeogrāfiskais stāvoklis; to gan Anglija varēja zināmā mērā neievērot, jo Vācijas sliktais militāri ģeogrāfiskais stāvoklis ļoti apgrūtināja tās militārās varenības pieaugumu. No militārā viedokļa raugoties, Vācijai lielas neērtības sagādāja jūras piekraste, jo krasti bija pārāk šauri un mazi. Attiecībā uz sauszemes robežām jānorāda, ka tās bija pārāk atklātas un sauszemes frontes — pārāk plašas.

Pavisam cita lieta ir tagadējā Francija. Tā ir pati varenākā militārā lielvalsts kontinentā, kurā pašlaik tai nav neviena kaut cik vērā ņemama pretinieka. Francijas dienvidu robežu veido dabiska aizsargjosla pret Spāniju un Itāliju. Pret Vāciju Franciju pašlaik pietiekami aizsargā mūsu pilnīgā bezspēcība. Piekrastes līnija vienmēr ļaus Francijai veidot garu frontes līniju un apdraudēt vissvarīgākos Lielbritānijas nervu mezglus. Šie lielie Anglijas centri pašlaik ir ļoti labs mērķis gan franču flotei, gan tālajai artilērijai. Zemūdens karā Francija varētu kļūt ārkārtīgi bīstama visiem angļu tirdzniecības ceļiem. Ja Francija, izmantojot garo Atlantijas piekrasti un plašās franču Vidusjūras daļas sāktu zemūdens kam, tās zemūdenes varētu nodarīt Anglijai vislielākos postījumus.

Kas tad patiesībā ir noticis? Anglija izvirzīja mērķi nepieļaut pārmērīgu Vācijas ietekmes paplašināšanos, bet panāca Francijas hegemoniju Eiropā. Tāds ir kara politiskais iznākums. Militārais kara rezultāts ir Francijas kā galvenās lielvalsts nostiprināšanās uz sauszemes un Amerikas tiesības uz tādu pašu flotes bruņojumu kā Anglijai. Anglijas ekonomiskais guvums nozīmē, ka virkne teritoriju, kurās Lielbritānijas saimniecība ir ārkārtīgi ieinteresēta, ir kļuvušas par sabiedroto īpašumu.

Tradicionālā Anglijas politika vienmēr ir prasījusi un prasa zināmu Eiropas balkanizāciju, bet Francijas interesēs savukārt ir Vācijas balkanizācija.

Anglijas vēlme bija un paliek — nepieļaut, lai kāda no Eiropas kontinentālajām lielvalstīm kļūtu par noteicēju faktoru pasaulē. Tādēļ Anglijai ir nepieciešams, lai atsevišķu Eiropas valstu spēki līdzsvaro viens otru. To Anglija uzskata par priekšnosacījumu pasaules hegemonijas saglabāšanā.

Francijas vēlme bija un paliek — nepieļaut, lai Vācija tiešām kļūst par vienotu valsti ar vienotu stingru vadību. Tādēļ Francija sistemātiski aizstāv ideju par Vācijas pārveidošanu sīku un sīkāku valstiņu konglomerātā, kuras savstarpēji līdzsvarotu viena otru. Un tas notiek ar nosacījumu, ka Reinas kreisais krasts paliek Francijai. Šajā sistēmā Francija redz galveno priekšnosacījumu, kā saglabāt savu hegemoniju Eiropā.

Galarezultātā franču diplomātijas mērķi nonāk pretrunā ar britu valstiskās prasmes mērķiem un tendencēm.

* * *

Ja kāds no šāda skatu punkta apsvērs Vācijas iespējas šajā situācijā, tad tam nenovēršami būs jānonāk pie secinājuma, ka mums tuvināšanās jāmeklē vienīgi ar Angliju. Tās militārā politika ir radījusi Vācijai šausminošas sekas. Taču tas tagad nozīmē, ka Anglija vairs nav ieinteresēta Vācijas iznīcināšanā. Tieši pretēji, angļu politikai ar katru gadu neērtāka kļūs franču hegemonijas nostiprināšanās Eiropā. Jautājumā par iespējamiem sabiedrotajiem mūsu valstij, protams, nav jāvadās no pagātnes atmiņām, bet jāprot izmantot pagātnes pieredzi nākotnes vārdā. Sī pieredze pirmām kārtām māca, ka savienības, kuras izvirza vienīgi negatīvus mērķus, jau iepriekš ir lemtas vārguļošanai. Divu tautu likteņi tikai tad kļūs nesaraujami, ja šo tautu savienība parādīs tām perspektīvu uz jauniem ieguvumiem un iekarojumiem, t.i., uz abu pušu nostiprināšanos.

Par to, cik nepieredzējusi mūsu tauta ir ārējās politikas jautājumos, var spriest no preses. Tā bieži raksta, ka kaut kāds citas valsts vadītājs ir draudzīgi noskaņots pret Vāciju un otrādi. Turklāt šādu valsts vadītāju "draudzīgumā" tiek saskatītas nopietnas garantijas Vācijai. Tās ir pilnīgi neticamas blēņas. Tā vienkārši ir spekulēšana ar priekšzīmīga vācu mietpilsoņa naivumu. īstenībā nav un nekad nevar būt tāda, teiksim, amerikāņu, angļu vai itāļu valsts darbinieka, par kuru varētu teikt, ka viņa orientācija ir "proģermāniska". Taču jebkurš angļu valstsvīrs vispirms ir anglis, jebkurš amerikāņu valstsvīrs — amerikānis un arī itāļu valstsvīru vidū mēs neatradīsim nevienu, kas pirmām kārtām nebūtu orientēts proitāliski.

Tas, kas grib veidot Vācijas savienību ar svešām nācijām, balstoties uz to, ka kaut kādi svešu valstu valstsvīri ir orientēti proģermāniski, ir vai nu liekulis vai vienkārši ēzelis.