Mana Cīņa

Pakļaut tautas dzīvi vienam vienīgam uzdevumam — militārai cīņai nākotnē — varēja Fridriha Lielā tēvs. Taču mūsu pašreizējā ebrejiski demokrātiskā parlamentārisma tēviem tāds uzdevums nav pa spēkam.

Jau tādēļ vien Vācijas gatavošanās jaunu zemju iekarošanai Eiropā pirmskara laikā varēja būt visai nenozīmīga. Šo uzdevumu atrisināt, ja nav vajadzīgo sabiedroto, bija ārkārtīgi grūti.

Tā kā pie mums pat dzirdēt negribēja par plānveidīgu gatavošanos karam, tad nolēma vispār atteikties no jaunu zemju iekarošanas Eiropā un izvēlējās koloniālās un tirdzniecības politikas ceļu, tādējādi atsakoties no vienīgās iespējami lietderīgās savienības ar Angliju.

Turklāt vēl iemanījās saraut attiecības ar Krieviju, neskatoties uz to, ka politikai, kas par savu uzdevumu izvirza cīņu ar Angliju, loģiski būtu jānoved pie savienības ar Krieviju. Galu galā mēs iesaistījāmies karā visu pamesti un nelaimīgā savienībā ar sevi pārdzīvojušo Habsburgu valsti.

* * *

Raksturojot mūsu ārpolitiku, jāpiebilst, ka tajā ir pilnīgi neiespējami atrast kaut kādu noteiktu un saprotamu kopējo līniju. Līdz karam Vācijas valdība gāja ceturto iespējamo ceļu, tomēr nebūdama pietiekami konsekventa. Taču kopš revolūcijas pat ar bruņotu aci nav iespējams saskatīt kaut cik noteiktu ārējās politikas līniju. Vācijas tagadējā ārpolitika vēl vairāk nekā līdz karam ir absolūti juceklīga un nepārdomāta. Tajā var atrast tikai vienu virzienu, t.i., sistemātiskus centienus radīt tādu stāvokli, lai mūsu tauta nekad nevarētu piecelties kājās.

Aukstasinīgi analizējot pašreizējo spēku samēru Eiropā, nākas izdarīt šādus secinājumus.

Jau trīssimt gadu mūsu kontinenta vēsturi noteica galvenokārt Anglijas mēģinājumi izveidot tādus valstu grupējumus Eiropā, kas līdzsvarotu viens otru un līdz ar to nodrošinātu Anglijas aizmuguri, dodot tai rīcības brīvību pasaules politikā.

Kopš karalienes Elizabetes laikiem britu diplomātijas tradicionālā tendence (Vācijā analoģisku tradīciju centās radīt prūšu armija) bija neļaut nevienai Eiropas lielvalstij pacelties augstāk par kādu noteiktu līmeni.

Cīņā par šo mērķi Anglija izmantoja visus līdzekļus, neatsakoties pat no kariem. Šie līdzekļi bija ļoti dažādi atkarībā no stāvokļa pasaulē vai izvirzītā mērķa. Taču Anglija vienmēr izrādīja nesatricināmu noteiktību un apņēmību. Jo grūtāks ar laiku kļuva Anglijas stāvoklis, jo ar lielāku neatlaidību britu valstsvīri centās panākt, lai Eiropas valstis noteikti līdzsvarotu viena otru un savstarpējā sāncensībā neizbēgami paralizētu savus spēkus. Kad Ziemeļamerika atdalījās no Anglijas, tā uzsāka vēl neatlaidīgākus mēģinājumus saglabāt Eiropā līdzsvaru, kuram vajadzēja nodrošināt Anglijas aizmuguri. Kad Spānija un Nīderlande bija iznīcinātas kā jūras lielvalstis, Anglija visus spēkus koncentrēja pret uzplaukstošo Franciju, lai līdz ar Napoleona I gāšanu tā Francijas militārās hegemonijas draudus varēja uzskatīt par likvidētiem.

Britu valstiskā prasme pret Vāciju vērsās tikai pamazām. Šis process attīstījās ļoti lēni. Pirmkārt, kamēr Vācija vēl nebija apvienojusies, tā nevarēja Anglijai radīt kaut cik ievērojamas briesmas. Otrkārt, plašo tautas masu sabiedriskā doma, kas bija izveidojusies ilgstošas propagandas rezultātā, mainījās ārkārtīgi lēni. Valstsvīru runas ir ļoti lietišķas; savukārt plašā propaganda vairāk apelē pie tautas masu jūtām. Tādēļ arī propagandas radītie noskaņojumi ir daudz stabilāki. Lai tos pārveidotu, vajadzīgs ilgāks laiks. Mēdz būt tā, ka valstsvīri, kas veido savas valsts likteņus, jau ir paguvuši atrast jaunus plānus un jaunas idejas, bet tautas masas vēl aizvien ir veco ideju gūstā; viņas lēni un pakāpeniski jāpārliecina un jāpievērš jaunajam ceļam atbilstoši valsts vadītāju jaunajiem plāniem.

Pamatos savu jauno nostāju pret Vāciju Anglija noteica jau 1870. - 1871. gadā. Līdz ar Amerikas ekonomiskā nozīmīguma palielināšanos un Krievijas politiskās ietekmes pieaugumu, Anglija vairākkārt pārdzīvoja svārstīšanās periodus attieksmē pret Vāciju. Par nožēlu, Vācija neprata izmantot šos brīžus, un arvien vairāk nostiprinājās Anglijas naidīgā pozīcija pret mums.