Mana Cīņa

Citiem vārdiem, mūsdienu Vācijas ārējās politikas mērķis ir sagatavot apstākļus, kas nepieciešami mūsu valsts neatkarības un brīvības atjaunošanai.

Turklāt visu laiku jāpatur prātā šāds kardināls apsvērums. Lai tauta iegūtu iespēju nākotnē izcīnīt sev neatkarību, nebūt nav nepieciešams, lai tā pilnībā saglabātu savas valstiskās teritorijas vienotību. Bez tā var arī iztikt. Daudz svarīgāk ir, lai tā saglabātu kaut nelielu savas valstiskās teritorijas tādu daļu, kas ir pilnīgi brīva. Tad šī nelielā teritorija var kļūt par visas nācijas ideju nesēju un uzņemties visas tautas atbrīvošanas cīņas sagatavošanu, ieskaitot arī bruņotu cīņu par brīvību un neatkarību.

Ja simtmiljonu tauta, lai saglabātu savu valstisko vienotību, ir gatava pazemīgi paciest verdzības jūgu, tas ir daudz sliktāk par to, ja tāda valsts un tāda tauta būtu sadrumstalota, bet būtu palikusi kaut viena neliela tautas daļa, kas saglabājusi pilnīgu brīvību. Protams, ir jāpieņem, ka šī tautas daļa apzināsies savu svēto misiju un būs gatava ilgi un neatlaidīgi cīnīties ne tikai par savas tautas garīgo un kultūras vienotību, bet arī dzimtenes atbrīvošanas militāro gatavību un to tautas daļu apvienošanu, kuras piemeklējusi nelaime būt svešzemju verdzībā.

Līdzīgos gadījumos vajag droši novirzīt otrajā plānā apsvērumus par šo otršķirīgo teritoriju atgūšanu un sakoncentrēt visus spēkus, lai atgūtu pilnīgu brīvību un patiesu neatkarību galvenajai teritorijai. Atgūt zaudētās provinces, atjaunot pilnīgu valstisko vienotību, ieskaitot visas atrautās drumslas, — tas nav atkarīgs tikai no apspiesto tautu vēlmēm, tikai no patstāvību saglabājušo teritoriju protestiem. Tas izdarāms tikai tad, ja teritorijās, kuras vairāk vai mazāk saglabājušas savu valstisko suvereni­tāti, atradīsies pietiekami reāli speķi, lai izcīnītu tēvzemes atjaunošanu tās iepriekšējās robežās.

Lai ar laiku atgūtu zaudētās teritorijas, jāprot ar visiem spēkiem nostiprināt valsts atlikušās brīvās daļas, visās sirdīs jāprot nostiprināt nesatricināmu apņemšanos par katru cenu izkalt jaunu spēku un īstajā brīdī sākt cīņu par visas tautas atbrīvošanu un apvienošanu. Mūsu secinājums ir šāds: jautājums par atrauto apgabalu atgūšanu ir pagaidām jāatliek un visa uzmanība jākoncentrē uz to, lai nostiprinātu atlikušās teritorijas; jāpanāk, lai šīs teritorijas atgūtu īstu politisko neatkarību un radītu to spēku, bez kura nekad neizdosies novērst svešzemju uzvarētāju nodarīto netaisnību.

Lai nācijas klēpī atgūtu atrautās teritorijas, nepietiek tikai ar viskarstākajiem protestiem. Ir vajadzīgs ļoti ass zobens. Šī zobena uzasināšana ir iekšējās politikas uzdevums. Radīt situāciju, kas ļauj to darīt un palīdz atrast jaunus sabiedrotos, ieroču brāļus, ir valsts ārējās politikas uzdevums.

* * *

Šī darba pirmajā daļā sīki apskatīju mūsu pirmskara laika ārējās politikas nekonsekvenci. No visiem četriem iespējamiem ceļiem, lai cīnītos par mūsu tautas saglabāšanu un uzturēšanu, valdība izvēlējās ceturto ceļu, t.i., visnelabvēlīgāko. Tā vietā, lai iegūtu jaunas zemes Eiropā, valdība nolēma turpināt iekarot kolonijas un nostiprināt starptautisko tirdzniecību. Cerot tādā veidā izvairīties no kara, valdība kļūdījās vēl vairāk. Cenšoties apsēsties uz visiem krēsliem reizē, Vācijas valdība patiesībā nokrita un palika sēžot zemē. Atmaksa par šo pašos pamatos nepareizo ārpolitiku arī bija karš.

No darba pirmajā daļā aprakstītajām iespējām vienīgā pareizā būtu bijusi trešā iespēja: ceļš uz Vācijas nostiprināšanos kontinentā, iegūstot sev jaunas teritorijas Eiropā.

Ja būtu gājuši pa šo ceļu, pēc kāda laika varētu papildināt šo taktiku ar koloniālo teritoriju iegūšanu. Šo politiku varēja īstenot vai nu savienībā ar Angliju, vai arī sasprindzinot pašu valsts militāro spēku tik lielā mērā, ka mēs būtu spiesti uz gadiem 40 - 50 pilnīgi atvirzīt otrajā plānā visus kultūras uzdevumus. Sliktākajā gadījumā arī tas būtu pilnīgi attaisnojies. Gandrīz vienmēr jebkuras nācijas kultūras nozīme ir saistīta ar tās politisko brīvību un neatkarību. Ja nav neatkarības, nav arī kultūras. Tas nozīmē, ka nav tādu upuru, kuri būtu pārāk lieli, ja bez tiem nevar nodrošināt nācijas politisko neatkarību un brīvību. Ja arī uz laiku kultūras attīstība nedaudz atpaliks, jo nāksies pārāk lielus līdzekļus piešķirt bruņojumam, tad pēc kāda laika tas atmaksāsies ar uzviju. Parasti tā arī notiek, un pēc ļoti spēcīga valsts spēku sasprindzinājuma tās neatkarības saglabāšanas interesēs neizbēgami iestājas atslābums un vajadzīgos līdzekļus atkal var novirzīt kultūrai. Tieši šādā laikā atkal sākas gigantisks kultūras uzplaukums, un valsts viegli panāk nokavēto.

No persiešu kara sasprindzinājuma sākās Perikla laika uzplaukums. Pēc pūniešu kariem sākās izcils kultūras uzplaukums Romas valstī.

Protams, tādas problēmas risināšanu kā jautājums par nepieciešamību pakļaut visus tautas centienus vienam vienīgam uzdevumam — nāka­majam karam — nevar uzticēt parlamenta vairākumam, kas sastāv no muļķiem un slaistiem.