Mana Cīņa

Tautas savu likteni viena ar otru saista ne tāpēc, ka jūt sevišķu cieņu vai īpašas simpātijas viena pret otru, bet tikai tāpēc, ka abu kontrahentu tuvināšanās šķiet abpusēji izdevīga. Anglijas valsts darbinieki, protams, vienmēr ieturēs proanglisku politiku, bet nebūt ne provācisku politiku. Bet apstākļi var mainīties tā, ka dažādu iemeslu dēļ tieši proangliskās politikas intereses zināmā mērā sakrīt ar proģermāniskas politikas interesēm. Protams, ka tas var būt tikai zināmā mērā, jo kaut kad situācija var pilnīgi mainīties. Vadoša valstsvīra īstā prasme ir katrā atsevišķā laika posmā prast nodibināt kontaktu ar to partneri, kura interesēs ir tajā pašā laikā iet pa to pašu ceļu.

Lai iztirzātos apsvērumus izmantotu praksē, piemērojot mūsu gadījumam tādos apstākļos, kādos Vācija atrodas pašreiz, ir jāatbild uz šādiem jautājumiem: vai pasaulē ir tādas valstis, kas šobrīd absolūti nav ieinteresētas, lai pilnīgi likvidētu Vācijas nozīmi Viduseiropā un tādējādi pilnīgi nostiprinātu Francijas nenoliedzamo hegemoniju Eiropā? Jājautā sev pašam: vai ir tādas valstis, kuras, vadoties no savām interesēm un politiskajām tradīcijām, būtu spiestas saskatīt šajā apstāklī draudus sev?

Mums pilnīgi jāsaprot šāda lieta: vācu tautas nāvīgākais ienaidnieks ir un paliks Francija. Vienalga, kas Francijā valdītu — Burboni vai jakobīņi, Napoleona piekritēji vai buržuāziskie demokrāti, republikāņi un klerikāli vai sarkanie boļševiki — Francijas ārējās politikas galamērķis būs Reinas sagrābšana. Lai paturētu šo lielo upi savās rokās, Francija vienmēr centīsies panākt, lai Vācija būtu vāja un sadrumstalota valsts.

Anglija nevēlas, lai Vācija kļūtu par pasaules lielvalsti. Savukārt Francija nevēlas, lai pasaulē vispār būtu lielvalsts, kuru sauc par Vāciju. Tā tomēr ir būtiska atšķirība. Mums pašlaik visaktuālākais nav cīņa par pasaules kundzību. Tagad esam spiesti cīnīties vienkārši par mūsu tēvzemes pastāvēšanu, par nācijas vienotību un par to, lai mūsu bērniem būtu nodrošināts maizes rieciens.

Ja to visu ievērosim un jautāsim paši sev: kur tad ir tās valstis, ar kurām mēs varētu noslēgt savienību, tad atbilde būs šāda: tādas valstis ir tikai divas — Anglija un Itālija.

Anglija nevēlas redzēt tādu Franciju, kuras militārā dūre bez jebkādiem kavēkļiem no pārējās Eiropas puses sargātu politiku, kas agrāk vai vēlāk saskarsies ar Anglijas interesēm. Anglija nekādā gadījumā nevar gribēt tādu Franciju, kura, balstoties uz Rietumeiropas neizsmeļamajām ogļu un dzelzsrūdas bagātībām, turpinātu radīt varenāko, Angliju apdraudošo ekonomisko stāvokli pasaulē. Visbeidzot, Anglija nevar gribēt tādu Franciju, kura spētu sakaut visas pārējās Eiropas valstis, un tas ne tikai varētu, bet tam nenovēršami vajadzētu novest pie Francijas veco sapņu atdzimšanas iekarot pasaules kundzību. Anglija saprot, ka šādos apstākļos franču gaisa flote tai var kļūt daudz bīstamāka nekā savulaik mūsu cepelīni. Francijas militārais pārsvars nevar nesatraukt britu pasaules impērijas nervus.

Ari Itālija nevar gribēt un negrib, lai Francija vēl vairāk nostiprinātu savu privileģēto stāvokli Eiropā. Itālijas nākotnes cerības visu laiku ir saistītas ar Vidusjūras piekrasti. Itālija, protams, piedalījās pasaules karā nejau tāpēc, lai Francija varētu paplašināties. Itāliju karā iesaistīja tās centieni dot nāvējošu triecienu savai Adrijas jūras sāncensei. Jebkāda turpmākā Francijas nostiprināšanās Eiropā vienmēr būs traucēklis Itālijai. To ne par mata tiesu nevar izmainīt fakts, ka itāļu un franču tautu saista radniecības saites. Te nevar būt ne mazāko šaubu: šī radniecība itin nemaz nenovērš sāncensību.

Spriežot pilnīgi aukstasinīgi un lietišķi, nākas secināt, ka pašreizējos apstākļos tikai divas valstis ir pašas ieinteresētas — vismaz līdz zināmai pakāpei — negraut vācu nācijas pastāvēšanas nosacījumus. Tās ir Anglija un Itālija.

* * *

Apsverot šādas savienības iespējas, mums vispirms vajadzētu atcerēties trīs faktorus. Pirmais ir atkarīgs no mums pašiem, pārējie divi — no citām valstīm.