Mana Cīņa

Mums tolaik tādu finansiālo iespēju nebija. Taču tādas arodbiedrības, kuras naudas trūkuma dēļ nebija spējīgas sniegt strādniekiem materiālo  atbalstu, nevarēja cerēt arī uz to, ka tās kāds atbalstīs. Un beidzot, būtiska nozīme bija tam apstāklim, ka jaunu arodbiedrību radīšanu nedrīkstēja uzticēt parastiem, viduvējiem darbiniekiem.

Vispār šīs problēmas risināšanā jautājumam par vajadzīgiem (derīgiem) cilvēkiem bija milzīga nozīme. Tolaik manā rīcībā nebija neviena cilvēka, kuram būtu varējis uzticēt šī ļoti svarīgā uzdevuma risināšanu. To, kas prastu šajā laikā tiešām sašķelt marksistiskās arodbiedrības un šīs šķiru cīņas iznīcinātājmašīnas vietā nodibināt nacionālsociālistiskās arodbiedrības, būtu varējis nosaukt par vienu no mūsu tautas dižākajiem cilvēkiem. Un šī cilvēka krūšu tēls kādreiz atrastos Rēgensburgas Valhallā.

Taču diemžēl nezināju nevienu cilvēku, kurš būtu piemērots šāda mērķa īstenošanai.

Būtu pilnīgi nepareizi uzskatīt, ka arī internacionālo arodbiedrību priekšgalā tagad atrodas pilnīgi viduvēji cilvēki. Tas neko nepierāda, jo, kad savulaik dibinājās šīs arodbiedrības, nekādas līdzīgas organizācijas nepastāvēja. Turpretī tagad nacionālsociālistiskajai kustībai nākas cīnīties pret sen pastāvošo un plašo organizāciju. Tam, kurš grib cīņā uzvarēt, jābūt stiprākam par to, kas tikai aizsargā savas pozīcijas. Tagad marksistisko arodbiedrību cietokšņus viegli var noturēt arī visviduvējākie darboņi. Bet, lai sekmīgi šturmētu un ieņemtu šos cietokšņus, ir nepieciešama mežonīga enerģija, ģeniālas cilvēku spējas. Bezmērķīgi būtu strīdēties ar likteni, kamēr vēl nav atradies tāds cilvēks un vēl bezjēdzīgāk būtu ieņemt šos cietokšņus, balstoties tikai uz tāda cilvēka surogātu.

Šajā gadījumā jāievēro, ka dzīvē reizēm labāk atlikt kāda jautājuma risināšanu nekā ķerties pie tā ar nepiemērotiem līdzekļiem.

Bija vēl viens apsvērums, kuru nevajadzētu saukt par demagoģiju. Man bija un arī tagad ir stingra pārliecība, ka ir bīstami lielu principiāli politisku cīņu pārāk agri saistīt ar ekonomiskām problēmām. Tas it īpaši attiecas uz vācu tautu. Te ekonomiskā cīņa tūlīt novirzīs enerģiju no politiskās cīņas. Ja vācietis pārliecināsies, ka taupīgi dzīvojot, viņš varēs iegādāties sev mazu mājiņu, viņš tūlīt pat centīsies šo mērķi sasniegt. Viņam vairs neatliks laika politiskajai cīņai pret tiem, kuri pēc neilga laika, protams, pratīs atņemt pēdējos grašus, kurus viņš būs ieekonomējis, taupīgi dzīvojot. Tā vietā, lai tiešām cīnītos līdz uzvarai par saviem politiskajiem mērķiem un pārliecību, vācietis, rūpējoties par savu mājiņu, būs apsēdies starp diviem krēsliem.

Nacionālsociālistiskajai kustībai tagad stāv priekšā lielāko cīņu sākums. Tai jākoncentrē visa uzmanība un enerģija programmas ideālu izstrādes pabeigšanai un cīņai par to īstenošanu. Turklāt cīņas panākumi iespējami tikai tajā gadījumā, ja šai cīņai varēsim veltīt visus spēkus.

To, cik uzmanības novirzīšana no saimnieciskajām problēmām stipri paralizē aktivitāti politiskajā cīņā, vislabāk pierāda klasisks piemērs.

Vācijas revolūciju 1918. gada novembrī veica ne jau ar arodbiedrību spēkiem, bet pret tām. Vācijas buržuāzija neveda nekādu politisku cīņu par labāku nākotni tāpēc, ka tā labākas nākotnes pietiekamu garantiju saskatīja saimnieciskajā izaugsmē.

No šīs pieredzes jāmācās, jo ar mums var notikt tas pats. Jo vairāk sasprindzināsim kustības spēkus politiskajai cīņai, jo ir ticamāk, ka gūsim panākumus visās jomās. Taču, ja priekšlaicīgi apgrūtināsim savu kustību ar arodbiedrību jautājumiem, pārceļotāju politikas jautājumiem un citām līdzīgām problēmām, tad no tā mūsu lietai kopumā labuma nebūs. Visas šīs problēmas pašas par sevi ir ļoti svarīgas, bet tās īsti atrisināt varēsim tikai tad, kad būs iespējams izmantot politisko varu. Līdz tam laikam problēmas var tikai paralizēt mūsu politisko varu. Līdz tam laikam šīs problēmas var tikai paralizēt mūsu kustības enerģiju. Jo priekšlaicīgāk uzmanība tiks pievērsta minētām problēmām, jo vairāk tā kaitēs kustībai un vēl vairāk vājinās cīņas gribu politiskās kārtības kardinālā pārveidē. Šādā situācijā ir pilnīgi iespējams, ka arodbiedrības sāktu novirzīt politisko kustību no pareizā ceļa, lai gan mūsu principiālie politiskie uzskati nosaka arodbiedrību kustības attīstības ceļus.