Mana Cīņa

Streiks nacionālsociālistiskajai arodbiedrībai nav līdzeklis, lai sagrautu vai satricinātu nacionālo ražošanu. Tas ir līdzeklis cīņā pret ļaunprātībām, kuras kaitē ražošanai un tātad arī sabiedrībai kopumā. Atsevišķa strādnieka darba ražīgums vienmēr ir atkarīgs no vispārtiesiskā un sociālā stāvokļa, kādu viņš ieņem saimnieciskajā procesā. Taču galarezultātā viņa darba ražīgums sekmēs ražošanas attīstību kopumā. Līdz ar to strādnieka personiskais liktenis ir arī atkarīgs, no visas saimniecības kā viena vesela uzplaukuma.

Darbaļaudīm - nacionālsociālistiem - jābūt pārliecinātiem, ka kapi­tālistiskas saimniecības uzplaukums nodrošina arī viņu personisko materiālo labklājību.

Darba devējiem - nacionālsociālistiem - jāapzinās, ka strādnieku laime un apmierinājums ir viņu pašu uzņēmumu tālāka uzplaukuma priekšnosacījums.

Gan strādnieki - nacionālsociālisti, gan arī darba devēji - na­cionālsociālisti ir vienlīdz visas tautas pilnvarotie un aizstāvji.

Mūsu iekārta kā vieniem, tā arī otriem nodrošina maksimālu personisko brīvību viņu pienākumu izpildē. Tā dara to tāpēc, ka, kā liecina pieredze, katrs savus pienākumus veic jo labāk, jo viņam ir lielāka brīvība, un jo mazāk viņš tiek piespiests tos veikt. Pārmērīga piespiešana pienākumu pildīšanā tikai traucē spējīgāku un zinošāku cilvēku atlases procesu.

Lūk, tāpēc nacionālsociālistiskajām arodbiedrībām streiks ir līdzeklis, kuru var un vajag izmantot tikai līdz tam brīdim, kamēr vēl nepastāv nacionālsociālistiska tautiska valsts. Mūsu valsts uzņemsies itin visu pilsoņu tiesību aizsardzību un līdz ar to panāks nesaskaņu zušanu starp abām lielajām iedzīvotāju grupām, t.i., darba devējiem un strādniekiem. Tad arī pati cīņa, kas zināmā mērā samazina ražošanu un rada zaudējumu visai sabiedrībai, kļūs lieka. Mūsu ekonomiskajām kamerām valdība uzliks par pienākumu rūpēties par visas nacionālās ražošanas attīstības normālu gaitu un par visu trūkumu un kļūdu savlaicīgu novēršanu. Tas, ko tagad nevar novērst citādi kā miljonu cīņā, tad tiks izskausts tiesību kameru un saimnieciskā parlamenta sienās. Tiks pārtraukta uzņēmēju un strādnieku sīvā cīņa par darba algas tarifiem, turklāt nodarot milzīgu ekonomisku ļaunumu visai saimniecībai. Tad visas šīs problēmas kopīgi tiks risinātas iestādē, kura augstāk par visu vērtēs sabiedrības un valsts labumu kopumā un kurai nebūs nekāda cita kritērija.

Šajā un visās citās jomās valdīs dzelžainais likums, ka pirmajā vietā ir tēvija un tikai tad partija.

Nacionālsociālistisko arodbiedrību uzdevums ir savu biedru audzināšana tieši tādā garā un to sagatavošana šim daudz augstākajam mērķim, kuru var formulēt šādi: visu un katra kopīgs darbs tautas un valsts dzīves nodrošināšanai atbilstoši iedzimtajām spējām un to attīstībai, ko veicināja sabiedrība.

Uz ceturto jautājumu - kā mēs panāksim tādu arodbiedrību izveidošanu - savulaik bija īpaši grūti atbildēt.

Celt tukšā vietā ir vieglāk nekā būvēt, kad šeit jau pastāv kaut kas līdzīgs. Ja noteiktā vietā vēl nav konkrētās nozares uzņēmuma, tad to izveidot ir viegli. Ievērojami grūtāk ir nodibināt uzņēmumu, ja tam līdzīgs uzņēmums jau tur darbojas. Taču vēl grūtāk ir nodibināt uzņēmumu līdztekus, kad īsti uzplaukt var tikai viens no tiem. Tādā gadījumā iniciatora uzdevums ir ne tikai nostiprināt savu jauno uzņēmumu, bet arī darīt visu iespējamo, lai konkrētajā vietā iznīcinātu jau esošo uzņēmumu.

Nacionālsociālistisko arodbiedrību pastāvēšana blakus citām arodbiedrībām ir bezjēdzīga. Nacionālsociālistiskajai arodbiedrībai jāapzinās savi lielie uzdevumi un neapšaubāmi jābūt neiecietīgai pret paralēlām un it īpaši naidīgām organizācijām. Mūsu arodbiedrībai jāizvirza sev mērķis līdz beigām pastāvēt ar savu "es", izmantojot izņēmuma stāvokli. Šajā jomā mums arī nevar būt nekādu vienošanos un nekādu kompromisu ar radniecīgiem centieniem. Nē, vispirms ir nepieciešams sevišķs prasīgums attiecībā uz mums pašiem.

Lai to sasniegtu, bija iespējami tikai divi ceļi.

1. Varēja sākt organizēt savas arodbiedrības un pēc tam pakāpeniski uzsākt cīņu ar internacionālajām marksistiskajām arodbiedrībām.

2. Varēja sākt iespraukties marksistiskajās arodbiedrībās un pacensties piepildīt tās ar jaunu garu, radot ieroci cīņai par jauno pasaules uzskatu.

Pirmais ceļš bija nepieņemams šādu apsvērumu dēļ: tolaik mums bija ļoti niecīgi finansu līdzekļi. Arvien pieaugošā inflācija arī stāvokli ap­grūtināja, un līdz ar to šajos gados bija grūti runāt par kaut kādiem jūta­miem labumiem, ko arodbiedrības varētu nodrošināt saviem biedriem. Ievērojot to, strīdnieki neredzēja īpašu jēgu maksāt arodbiedrībām biedru naudu. Arī jau esošās marksistiskās arodbiedrības atradās uz sabrukuma robežas, kuras no izputēšanas glāba tikai Kuno kunga ģeniālā Rūras akcija, kas pēkšņi arodbiedrībām uzdāvināja miljonus marku. Tieši šo "nacionālo" reihskancleru būtībā jāuzskata par marksistisko arodbiedrību glābēju.