Mana Cīņa

Taču jājautā, kāpēc nozīmēt cilvēku speciāli propagandas darba vadīšanai, ja p

Nolēmu nepakļauties šai nejēdzīgajai kārtībai. Pēc neilga laika pārtraucu apmeklēt šīs sanāksmes. Pilnīgi nodevos organizatoriskajam darbam un diezgan. Visnopietnākajā veidā cīnījos, lai neviens nejēga nevarētu man traucēt un iejaukties tur, kur pats neko nesaprot. Tieši tāpat centos neiejaukties citu cilvēku darīšanās.

Kad bija pieņemti jauni statūti, mani uzaicināja par kustības pirmo priekšsēdētāju. Man bija nodrošināta pietiekama autoritāte un nepieciešamās tiesības, lai uzreiz izbeigtu visu šo bezjēdzību. Tagad komiteju lēmumu un balsošanas vietā tika ieviests absolūtās personiskās atbildības princips.

Pirmais priekšsēdētājs atbild par visas kustības vadību. Viņš sadala darbu starp viņam pakļautās komitejas locekļiem, kā arī starp visiem viņam nepieciešamajiem līdzstrādniekiem. Katrs darbinieks ir pilnīgi personiski atbildīgs par tam uzticēto darbu. Turklāt katrs darbinieks ir pakļauts tikai pirmajam priekšsēdētājam. Šo ļaužu atlase ir atkarīga tikai no priekšsēdētāja, bet tajā pašā laikā priekšsēdētājam jānodrošina darba organizācija un jānosaka sadarbības galvenais virziens.

Pakāpeniski princips par personisko atbildību mūsu kustībā tika uzņemts kā pati par sevi saprotama lieta, — vismaz attiecībā uz partijas vadību. Vēl dažus gadus mazās vietējās grupās un arī rajonu un apgabalu organizācijās šis princips netika pilnīgi ievērots, jo pret to iebilda bailīgi un nespējīgi cilvēki. Tādiem elementiem jebkura personiskā atbildība par katru pasākumu ir vienmēr nepatīkama. Tādi cilvēki jūtas brīvāk un labāk tad, kad jebkurā sarežģītā situācijā var paslēpties aiz komitejas vairākuma muguras. Personiski uzskatu, ka pret tādu noskaņojumu jācīnās nesaudzīgi un nežēlīgi. Cilvēkiem, kas baidās no personiskās atbildības principa, nedrīkst izrādīt pat vismazāko pretimnākšanu. Tikai tad, kad mums izdosies to iemācīt vadītājiem, viņi būs spējīgi veikt savu darbu un par to atbildēt.

Jebkurā gadījumā ir pilnīgi skaidrs, ka kustībai, kas grib atbrīvot valsti no parlamentārā ārprāta un nejēdzībām, vispirms pašai jāatbrīvojas no jebkāda parlamentārisma. Tikai tad kustība var radīt sev pietiekamu bāzi un nepieciešamo spēku sekmīgai cīņai.

Tikai tāda kustība, kas vairākuma principa valdīšanas laikā varēs atrast spēku un principiāli iestāties par vadoņu valdīšanas principu, t.i., personiskās atbildības principu, — tāda kustība ar matemātisku precizitāti kādā jaukā dienā neizbēgami uzvarēs un likvidēs veco kārtību.

Šī ideja mani vedināja uz pilnīgu visas kustības reorganizāciju. Tas, ka mums galu galā bija jānonāk pie pienākumu sadales starp kustības vispārējo politisko vadību un partijas uzņēmumu komerciālo vadību, bija tādas reorganizācijas loģisks rezultāts. Personiskās atbildības princips tika ieviests visos saimnieciskajos uzņēmumos. Tie tika atbrīvoti no politiskās ietekmes, kas noveda arī pie uzņēmumu komerciālās atveseļošanās un patiesi īstas saimnieciskās darbības.

Kad 1919. gadā pievienojos partijai, kas sastāvēja no sešiem cilvēkiem, tai nebija neviena kalpotāja, neviena drukāta dokumenta, ne veidlapu, ne zīmoga. Komiteja sākumā atradās viesnīcā Herrnštrāsē, bet pēc tam kafejnīcā. Protams, tāds stāvoklis bija neciešams. Neilgi pēc tam devos apskatīt Minhenes restorānus un viesnīcas, lai noīrētu piemērotu istabiņu partijas vajadzībām. Šternekes alus bārā atradu nelielu pagraba telpu, kas kādreiz piederēja bavāriešu valsts padomniekiem iedzeršanu organizēšanai. Pagrabs bija pavisam tumšs un tāpēc noderēja tādiem mērķiem, bet ne politiskai organizācijai. Pagrabam bija tikai viens neliels lodziņš šauras ieliņas pusē, un tāpēc pat vissaulainākajā dienā tajā valdīja krēsla. Lūk, tur ari izvietojāmies. Mums noteica īri tikai 50 markas mēnesī; tolaik tā likās milzīga nauda, taču pretenzijas izvirzīt nevarējām. Pirms mūsu ierašanās saimnieki noņēma sienu apdari, kas agrāk kalpoja kā pagraba rotājums. Mums bija ar to jāsamierinās. Vispār telpa atgādināja vairāk kapliču nekā partijas biroju.

Un tomēr tas bija milzīgs panākums. Pamazām mēs ievilkām elektrību; pēc ilgāka laika izdevās iekārtot telefonu. No sākuma mums bija tikai viens galds un īrēti vairāki krēsli; pēc tam iegādājāmies rakstāmpulti un vēlāk pat skapi. Divus skapīšus mums iedeva lietošanā telpas saimnieks. Tajos mēs glabājām savus plakātus, skrejlapas utt.

Šeit rīkot parastās komitejas sanāksmes katru nedēļu bija neiespējami. Vajadzēja pieņemt darbā vismaz vienu darbinieku, kas sistemātiski kārtotu lietvedību.

Toreiz mums gāja ļoti smagi. Tajā laikā partijā bija nedaudz biedru. Tāpēc bija grūti atrast cilvēku, kas varētu vienlaikus apkalpot kustības daudzējādās vajadzības un iztikt ar nelielu atalgojumu.

Beidzot mēs atradām tādu cilvēku. Tas bija agrākais karavīrs Šislers, mans bijušais frontes biedrs. Viņš kļuva par pirmo partijas lietu pārvaldnieku. Sākumā viņš varēja strādāt no pulksten 6 līdz 8 vakarā, pēc tam — no pulksten 5 līdz 8 vakarā, vēlāk — varēja visu otro dienas pusi, bet vēl vēlāk — no agrā rīta līdz vēlam vakaram. Tas bija ļoti centīgs, apzinīgs, godīgs cilvēks — uzticīgs kustībai ar visu sirdi un dvēseli. Tāpēc viņš strādāja praktiski bez atpūtas. Atnākot pie mums uz biroju, Šislers atnesa līdzi savu mazu sistēmas "Adler" rakstāmmašīnu. Tā bija pirmā rakstāmmašīna, kas kalpoja mūsu kustībai. Vēlāk mēs to nopirkām no Šislera, samaksājot tās vērtību pa daļām. Tad nolēmām iegādāties mazu ugunsdrošu metāla skapi, kur drošības nolūkos glabājām biedru kartes un mūsu kartotēku. Skapi varējām izmantot arī naudas glabāšanai. Diemžēl tās mums nemaz nebija. Partija bija ļoti nabadzīga, un tāpēc reizēm nācās no nelielajiem personiskajiem ietaupījumiem izlietot nedaudz līdzekļu partijas vajadzībām.

Pusotru gadu vēlāk mums pagrabtelpa jau bija par mazu, un mēs pārcēlāmies uz jaunām telpām alus bārā, kas atradās Kornēliusštrāsē. Taču tagad mums jau bija nevis viena istabiņa, bet gan trīs istabas un liela viesistaba. Tolaik tā izlikās patiešām greznība. Šajās telpās uzturējāmies līdz 1923. gada novembrim.

1920. gada decembrī ieguvām laikrakstu "Völkische Beobachter". Šo laikrakstu, kas publicēja tautiskus uzskatus, mums vajadzēja pārvērst par vācu nacionālsociālistiskās strādnieku partijas izdevumu.

Laikraksts iznāca divas reizes nedēļā. Taču 1923. gada sākumā tas iznāca jau katru dienu, bet kopš 1923. gada augusta — lielajā formātā.

Būdams iesācējs laikrakstu izdošanā, iesākumā par "mācību" maksāju lielu naudu. Nozīmīgs ir fakts, ka mūsu vienīgo lielo tautisko laikrakstu izdevās pretstatīt daudziem ebreju laikrakstiem. To zināmā mērā var izskaidrot ar to, ka visi tā sauktie tautiskie uzņēmumi tolaik nestrādāja uz lietišķiem pamatiem. Par to man nācās daudzkārt pārliecināties. Izdevniecību vadītāji netika izraudzīti, vadoties no to lietišķajām īpašībām, bet gan kā "savējie" cilvēki, kas piekrīt savas partijas uzskatiem. Mēs nonācām pie slēdziena, ka tas ir pilnīgi nepareizs kritērijs. Pārliecība par uzskatu pareizību nevar būt tikai kaut kas ārējs. Manuprāt, ja cilvēks ir pārliecināts kustības piekritējs, tad tam ir arī jāmāk lietišķi veikt viņam uzticēto darbu. Izdarot kaut ko patiešām vērtīgu savas tautas labā, tikai tad var teikt, ka viņš ir pierādījis savu pārliecību. Ja cilvēki daudz runā par savu pārliecību un tajā pašā laikā neko vērtīgu nedara tautas labā, tad tādai pārliecībai ir graša vērtība. Šādi cilvēki tikai tautai kaitē un ir kustības un partijas balasts.

Laikraksts "Völkische Beobachter", kā var secināt no nosaukuma, bija tautisks periodisks orgāns ar visām tā priekšrocībām, kļūdām un nemākulību, kas bija raksturīgi tā laika tautiskajiem uzņēmumiem. Laikraksta saturs visumā bija cienījams, bet komerciālais stāvoklis — ārpus jebkuras kritikas. Izdevēju uzskats bija tāds, ka laikraksts jālaiž klajā, pamatojoties uz kustības piekritēju ziedojumiem. Taču mēs uzskatījām, ka piespiest partiju maksāt par komercuzņēmuma kļūdām un neprasmi ir vienkārši nepieklājīgi. Nedrīkst godājamus patriotus piespiest maksāt par izdevēja nemākulību.

Uzskatīju par savu pienākumu panākt tāda stāvokļa likvidēšanu. Un man laimējās. Atradu tādu cilvēku, kas prata ne tikai reorganizēt visu izdevniecības darbu, bet arī kļuva par pirmo komercvadītāju visiem partijas uzņēmumiem. 1914. gadā frontē jau satikos ar mūsu tagadējo partijas komercdarbības vadītāju Maksi Anmani, kas toreiz bija mans priekšnieks. Četros kara gados vairākkārtīgi pārliecinājos, ka šim cilvēkam ir tādas neparastas īpašības kā centība un izcila godprātība. Lūk, šis cilvēks tagad kļuva par mūsu līdzstrādnieku.

1921. gada agrā rudenī kustība pārdzīvoja smagu krīzi. Daudzi līdzstrādnieki mani neapmierināja, bet viens līdzstrādnieks pat apzaga kasi. Tieši šajā laikā satiku frontes biedru Maksi Anmani un lūdzu viņu pārņemt partijas komercdarbības vadību. Taču Anmanim bija labs un perspektīvs amats. Tomēr pēc ilgas šaubīšanās viņš piekrita, bet prasīja, lai būtu pakļauts tikai man, bet nevis komitejas nejēgām.

Tagad var sacīt, ka, pateicoties šim cilvēkam un viņa komerczināšanām, partijas uzņēmumu darbs tika sakārtots. Kopš tā laika centrālie partijas uzņēmumi kļuva par parauguzņēmumiem. Vismaz neviens no zemāka līmeņa partijas organizāciju uzņēmumiem nevarēja sasniegt centrālo partijas uzņēmumu līmeni. Taču, kā tas parasti mēdz būt, tieši tādi cilvēki kļūst par skaudības un ienaida upuri. Diemžēl tas apstiprinājās ari šoreiz. Tur neko nevar darīt, vienīgi jāsaglabā iecietība.

Jau 1922. gadā kustībai tika radīts stabils kā organizatoriskais, tā arī komerciālais pamats. Mums bija jau pilnīgi izveidota centrālā kartotēka, kas aptvēra visus partijas biedrus; partijas finansēšanai bija drošs pamats; kārtējos izdevumus sedza kārtējie ienākumi; ārkārtējus izdevumus sedza ārkārtējie ieņēmumi. Neskatoties uz to, tomēr tas bija smags laiks, jo partija iestiga parādos. Samaksāti gan tika nelieli rēķini. Taču partija pakāpeniski sāka uzkrāt savu kapitālu. Darbā ievērojām tādus noteikumus, kādi pastāv privātuzņēmumos: darbiniekiem nav vajadzīga tikai pārliecība, viņiem prasmīgi un cītīgi jāveic savs darbs. īsts nacionālsociālists apliecina savus uzskatus ar to, ka kvalitatīvi un apzinīgi veic darbu, ko ir uzticējis kolektīvs. Cilvēki, kas neprot labi veikt savus pienākumus, lai nelepojas ar "pārliecību", jo tādējādi viņi grēko attiecībā pret nacinālsociālistisko pārliecību. Jaunais komercvadītājs ar ārkārtīgu enerģiju aizstāvēja viedokli, ka partijas uzņēmumi nav vistiņas, kas dēj zelta oliņas sliņķiem, kaut ari tie būtu kustības piekritēji vai partijas biedri.

Mūsu partijai asi jācīnās pret korupciju un jāpierāda, ka tās aparāts nav saindēts ar tādām pašām slimībām kā pārējo partiju aparāti. Mums bija pat gadījumi, ka pieņēmām darbā laikraksta administrācijā cilvēkus, kuri pēc savas pārliecības piederēja pie bavāriešu tautas partijas. Toties viņi parādīja īstu profesionalitāti. īstenojot šādu politiku, laikraksta personāla sastāvā palielinājās kustības piekritēju skaits. Vairums darbinieku vēlāk kļuva par labiem nacionālsociālistiem, kas tālāk dzīvē un darbā parādīja uzticību jaunajai kustībai. Protams, ja mums bija jāizvēlas viens no diviem vienādi kvalificētiem darbiniekiem, — turklāt viens bija partijas biedrs, bet otrs nē, — tad izvēlējāmies pirmo. Taču nekad nepieņēmām darbā cilvēku tikai tādēļ, ka viņš ir partijas biedrs. Tā neatlaidība, ar kuru mūsu jaunais komercvadītājs īstenoja dzīvē šo principu, vēlāk nodrošināja mūsu kustībai lielus panākumus. Tikai pateicoties tam. inflācijas smagajos apstākļos, kad bankrotēja tūkstošiem uzņēmumu un laikrakstu, mūsu kustības komercvadībai bija augsts līmenis, un laikraksts "Völkische Beobachter" arvien vairāk nostiprinājās. Tieši šajā laikā šis laikraksts izveidojās par vienu no lielākajiem ikdienas preses izdevumiem.

1921. gads kļuva ievērojams ari ar to, ka, kļūstot par partijas vadītāju, panācu visu partijas uzņēmumu atsvabināšanu no jebkādas komiteju un koleģiālo organizāciju iejaukšanās. Tas bija ļoti svarīgi, jo citādi uzņēmumā nevarēja atrast nopietnu kandidatūru darbam. Nopietns darbinieks nekad nenāks strādāt uzņēmumā, ja zinās, ka tā darbībā jaucas neko nepratēji pļāpas, tēlojot darbību, bet patiesībā ieviešot nekārtību un haosu. Un visi šie "padomnieku" kungi bija spiesti aiziet. Viņiem nekas cits neatlika kā meklēt citus "pienākumus", kas tiem deva iespēju laiku pa laikam "kontrolēt", "inspirēt" utt. Tajā pašā laikā bija arī citu cilvēku kopums, kas nemitīgi meklēja jaunus projektus, plānus, idejas utt. Šo cilvēku augstākais ideāls bija radīt kaut kādas komitejas, kurām vajadzētu "okšķerēt", ko dara citi, un "kontrolēt". Šiem "komitejniekiem" pat galvā neienāca doma, ka cilvēkus tāda rīcība aizvaino. Es, protams, aizstāvēju godīgus un apzinīgus cilvēkus cīņā ar tādiem "komitejniekiem".

Labākais veids, kā atbrīvoties no līdzīgām komitejām, kas pieņem neizpildāmus lēmumus vai ir bezdarbīgas, bija piedāvāt to darbiniekiem kādu tiešām īstu darbu. Bija smieklīgi noskatīties, kā tādu komiteju locekļi acumirklī aizmuka no mūsu komitejām. Katrreiz, kad man līdzīgos gadījumos nākas saskarties ar pašreizējiem mūsu augsto valsts iestāžu darbiniekiem, tas manī izraisa smieklus.

1923. gada 9. novembrī varēja novērtēt mūsu darba rezultātus. Pirms četriem gadiem, kad pievienojos kustībai, tai nebija pat sava zīmoga. 1923. gada 9. novembrī partiju izformēja un tās īpašumu konfiscēja. Šajā laikā partijas kapitāls, ieskaitot arī laikraksta īpašumu, sastādīja vairāk nekā 170 tūkstošus zelta marku.