Mana Cīņa

2. Lai jau no paša sākuma pasargātu triecienvienību pārvēršanos slepenās organizācijās, mēs uzreiz apgādājām ar noteiktas formas apģērbu, pēc kura var pazīt vienību biedrus. Pēc to lieluma arī varēja pazīt triecienvienības. Tās nedrīkstēja pulcēties slepenībā; tam bija jāmaršē zem atklātām debesīm un tādā veidā pilnīgi jālikvidē visas leģendas par "slepeno organizāciju". Triecienvienību locekļus audzinājām vispirms kustības lielo ideju aizstāvēšanai. Centāmies viņu redzesloku paplašināt, lai katrs vīrs savu misiju saskatītu nevis kaut kāda neģēļa iznīcināšanā, bet gan iestātos par jaunas nacionālsociālistiskas valsts izveidošanu. Tādējādi cīņa pret pastāvošo valsti notika nevis mazu atriebības un sazvērestības akciju organizēšanā, bet tā bija cīņa pret marksistu pasaules uzskatu.

3. Triecienvienības organizatoriskā forma, kā arī tās apģērbs un apbruņojums bija jāveido atbilstoši mērķim un tā sasniegšanas uzdevumam.

Šie uzskati, pēc kuriem vadījos 1920. un 1921. gadā un kurus pakāpeniski mēģināju ieaudzināt jaunajai organizācijai, vainagojās ar panākumiem. 1922. gada vasaras beigās mums jau bija pamatīgs skaits simt vīru vienību, kas tā paša gada rudenī pakāpeniski saņēma savus īpaši raksturīgos formas tērpus. Ārkārtīgi svarīga nozīme triecienvienību tālākajā attīstībā bija trīs notikumiem.

1. Lielā vispārējā visu patriotisko savienību demonstrācija pret republikas aizsardzības likumu 1922. gada vasaras nogalē Karaļa laukumā Minhenē.

Minhenes patriotiskās savienības toreiz bija publicējušas uzsaukumu, kurā aicināja uz milzīgu protesta manifestāciju pret šī likuma ieviešanu. Tajā bija jāpiedalās arī nacionālsociālistiskajai kustībai. Partijas kopējo gājienu sāka sešas Minhenes simt vīru vienības, kurām sekoja politiskās partijas sekcijas. Gājienā maršēja divas muzikantu kapelas un tika nesti apmēram piecpadsmit karogi. Nacionālsociālistu iesoļošana jau līdz pusei piepildītajā laukumā, kurā neplīvoja gandrīz neviens karogs, izraisīja bezgalīgu sajūsmu. Man pašam bija tas gods kā vienam no runātājiem uzstāties sešdesmit tūkstošu lielā cilvēku pūļa priekšā.

Sarīkojuma panākumi bija milzīgi it īpaši tāpēc, ka, neskatoties uz visiem sarkano draudiem, pirmoreiz tika pierādīts, ka arī nacionālā Minhene var maršēt ielās. Sarkanās republikāniskās aizsardzības savienības kaujiniekus, kuri ar teroru mēģināja apstādināt mūsu kolonnas, dažu minūšu laikā asiņainus izdzenāja simt vīru triecienvienības. Tad nacionālsociālistiskā kustība pirmoreiz pierādīja savu apņēmību aizstāvēt savas tiesības uz ielu un uz visiem laikiem likvidēt internacionālo tautas nodevēju un tēvzemes ienaidnieku monopolu.

Šī diena neapstrīdami pierādīja, ka triecienvienību organizēšanā ievērotie uzbūves un psiholoģiskie principi ir pareizi.

Tagad uz šiem veiksmīgi radītajiem pamatiem triecienvienības tika enerģiski attīstītas tālāk. Jau pēc dažām nedēļām simt vīru vienību skaits Minhenē bija divkāršojies.

2. Vilciens uz Koburgu 1922. gada oktobrī.

"Tautiskās" savienības bija iecerējušas Koburgā organizēt tā saukto "vācu dienu". Es pats saņēmu ielūgumu uz to ar piezīmi, ka būtu vēlami arī daži pavadītāji. Šis ielūgums, ko saņēmu pulksten vienpadsmitos priekšpusdienā, man bija ļoti pieņemams. Jau stundu vēlāk tika izdoti rīkojumi sakarā ar šīs "vācu dienas" apmeklējumu. Par "pavadoņiem" nozīmēju astoņus simtus triecienvienību vīru, kuri no Minhenes līdz bavāriskajai pilsētiņai Koburgai bija jānogādā ar speciālu vilcienu. Atbilstošas pavēles tika dotas arī citām nacionālsociālistiskajām triecienvienībām, kuras pa šo laiku bija izveidojušās citās vietās.

Tā bija pirmā reize, kad Vācijā brauca tāds speciāls vilciens. Visās vietās, starpstacijās, kur vagonos iekāpa jauni triecienvienību locekļi, tas radīja sensāciju. Daudzi mūsu karogus nekad agrāk vēl nebija redzējuši; to radītais iespaids bija ļoti liels.

Kad iebraucām Koburgas dzelzceļa stacijā, mūs sagaidīja "vācu dienas" svētku organizētāju delegācija, kas darīja mums zināmu "vienošanos" starp turienes arodbiedrību, neatkarīgās sociāldemokrātijas organizācijām un komunistisko partiju. Mēs drīkstējām ieiet pilsētā tā ar neatritinātiem karogiem, bez mūzikas un izklaidus (mēs bijām paņēmuši līdzi četrdesmit divu vīru kapelu).

Uzreiz pilnīgi noraidīju šos apkaunojošos noteikumus un nekavējoties izteicu klātesošajiem svētku organizētāju kungiem savu izbrīnu par to, ka ar viņiem nekad nav bijušas pārrunas vai noslēgta vienošanās. Mierīgi paziņoju, ka trieciennieki sakārtosies un pilsētā iemaršēs ar mūziku un plīvojošiem karogiem.

Tā tas arī notika.