Mana Cīņa

1919. un 1920. gadā pastāvēja draudi, ka slepeno organizāciju biedri, kurus sajūsmināja vēstures piemēri un šausmināja tēvzemes bezgalīgā nelaime, mēģināja atriebties dzimtenes postītājiem cerībā, ka tādā veidā darīs galu savas tautas ciešanām. Taču katrs tāds mēģinājums bija neprāts tāpēc, ka marksisms uzvarēja ne jau atsevišķa cilvēka izcilās ģenialitātes vai personiskās nozīmes labad, bet gan buržuāziskās pasaules bezgalīgās nožēlojamības un gļēvās nevarības dēļ. Visbriesmīgākā kritika, kādu var izteikt mūsu buržuāzijai, ir secinājums, ka revolūcijai nebija viena vienīga liela cilvēka, un buržuāzija tai tomēr padevās. Var vel saprast, ja kapitulē Robespjēra, Dantona vai Marata priekšā. Taču nevar iznīcinoši padoties izkaltušajam Šeidemanam, tuklajam Ercbergera kungam un kādam Frīdriham Ebertam, kā arī visiem pārējiem politiskajiem knauķiem. Te tik tiešām nebija pat viena vienīga vadoņa, kurā varētu saskatīt revolūcijas ģeniālo personību un līdz ar to arī tēvzemes nelaimi. Te bija tikai revolūcijas blaktis, spartakiešu pauninieki — visi kopā un katrs atsevišķi. Novākt no ceļa kādu no tiem bija pilnīgi bezjēdzīgi, jo viena vietā ātri varēja atnākt vairāki tikpat lieli un tikpat izslāpuši asinssūcēji.

Tolaik visradikālāk nācās vērsties pret uzskatu, kura cēloņi sakņojās patiesi lielās vēstures personībās, bet ne vismazākā mērā nederēja pašreizējam punduru laikmetam.

To pašu var teikt par tā saukto valsts nodevēju likvidēšanu. Ir smieklīgi un neloģiski nogalināt zelli, kurš nodevis ienaidniekam lielgabalu, kamēr tajā pašā laikā visaugstākajās goda vietās sēž nelieši, kas pārdevuši veselu valsti, uz kuru sirdsapziņas ir divi miljoni kritušo un miljoniem sakropļoto cilvēku un kuri turklāt vienā dvēseles mierā turpina kārtot savus republikāniskos darījumus. Likvidēt mazus valsts nodevējus ir bezjēdzīgi tādā valstī, kuras valdība pati atbrīvo valsts nodevējus no jebkura soda. Jo var notikt tā, ka kādā dienā godīgo ideālistu, kurš savas tautas labā iznīcina zemisku dezertieri, sauc pie atbildības patiesais valsts nodevējs. Te atkal rodas svarīgs jautājums. Kam jālikvidē šāds sīks nodevējs? Vai tas jādara tādam pat sīkam nodevējam vai īstam ideālistam? Pirmajā gadījumā pozitīvs rezultāts ir apšaubāms, bet nodevība nākotnē — gandrīz garantēta. Otrajā gadījumā tiek likvidēts mazs nelietis, bet tajā pašā laikā tiek riskēts ar varbūt neaizstājama ideālista dzīvi.

Mana nostāja šajā jautājumā ir tāda, ka nav jāpakar mazi zagļi, lai lielajiem ļautu aizbēgt. Daudz labāk būs, ja tiktu radīts nacionālais tribunāls, kas tiesātu un sodītu desmitiem tūkstošu novembra nodevību organizētāju un par to atbildīgo noziedznieku. Tāds piemērs kalpotu uz visiem laikiem par mācību arī vismazākajiem dezertieriem.

Šie visi apsvērumi pamudināja mani stingri aizliegt piedalīties slepenajās organizācijās un pašu triecienvienību pasargāt no šādu organizāciju rakstura. Šajos gados esmu atturējis nacionālsociālistisko kustību no eksperimentiem, kuru īstenotāji lielākoties bija brīnišķīgi ideālistiski noskaņoti jauni vācieši, kuri paši kļuva par upuriem, jo tie ne vismazākā mērā nespēja uzlabot tēvzemes likteni.

* * *

Ja mūsu triecienvienības nedrīkstēja būt nedz militāras aizsardzības organizācijas, nedz ari slepenas savienības, tad no tā izriet šādi secinājumi.

1. Triecienvienību organizēšanā jāievēro ne militārais kritērijs, bet gan partijas kritērijs.

Ja vienības locekļi tiek norūdīti fiziski, tad galvenā vērība jāpievērš nevis militārajiem vingrinājumiem, bet gan sporta nodarbībām. Bokss un dzindžitss man vienmēr šķita svarīgāks nekā kaut kāda slikta, tikai puslīdz paveikta šaušanas apmācība. Dodiet vācu nācijai sešus miljonus sportisku, nevainojami trenētu cilvēku, kurus visus caurstrāvo fanātiska tēvzemes mīlestība un kuri audzināti visdedzīgākajā cīņas garā, un nacionālā valsts no tiem, ja nepieciešams, pat nepilnos divos gados radīs armiju, vismaz kamēr pastāv tai nepieciešamie kadri. Taču mūsdienās šie kadri var būt tikai reihsvērs, nevis nekonsekvencēs iestigusi aizsardzības savienība. Fiziskajam rūdījumam katrā cilvēkā jāiedveš pārliecība par savu pārākumu un paļāvība, kas cilvēkam piemīt tikai tad, kad viņš apzinās paša spēku. Sportam jāattīsta triecienniekos visas tās īpašības, kas nepieciešamas vajadzības gadījumā kustības aizstāvēšanai.