Mana Cīņa

Jau plakātu sarkanā krāsa vien saistīja arvien vairāk viņu cilvēkus. Buržuāzijas vidusslānis bija dziļi sašutis par to, ka arī mēs, nacionālso­ciālisti, esam izraudzījušies sarkano krāsu. Mūsu rīcību uzskatīja vismaz par divdomīgu. Vācu nacionālu gudrie vadītāji cits citam izteica šaubas, vai tikai mēs neesot maskēti marksisti vai sociālisti. Atšķirību starp sociālismu un marksismu šie gudrinieki vēl līdz šim nebija sapratuši. Šo mietpilsoņu lielāko sašutumu izraisīja tas apstāklis, ka mēs savās sapulcēs uzrunājām klausītājus nevis ar vārdiem "godātie kungi un cie­nījamās dāmas", bet gan — "tautieši un tautietes". Bet, kad viņi uzzināja, ka savā vidu mēs viens otru godājam par "partijas biedriem", tad par mūsu "marksismu" vairs neviens nešaubījās. Ne vienu reizi vien mēs vai plīsām no smiekliem sakarā ar šo buržuāzisko zaķu bailēm un viņu asprātīgajiem minējumiem par mūsu izcelsmi, nodomiem un mērķiem.

Sarkano krāsu plakātiem mēs, protams, nebijām izraudzījušies nejauši. Nē, tas bija labi pārdomāts lēmums. Ar to gribējām, cik vien iespējams, nokaitināt sarkanos, izraisīt viņu sašutumu un ieinteresētību nākt uz mūsu sapulcēm kaut vai tikai ar nolūku tās izjaukt. Bija svarīgi, lai šie ļaudis vispār atnāktu un daļa no viņiem mūs uzklausītu.

Tolaik bija interesanti vērot pretinieku svārstīšanos un bezpalīdzību, kad viņi nezināja, kādu taktiku izvēlēties attiecībās ar mums.

Iesākumā sarkanie ieteica saviem piekritējiem nepievērst mums uzmanību un boikotēt mūs.

Strādnieki parasti tā ari darīja.

Taču ar laiku atsevišķi strādnieki tomēr sāka parādīties mūsu sapulcēs. Tā kā viņu skaits kļuva arvien lielāks, bet mūsu mācības ietekme uz viņiem arvien spēcīgāka, vadoņi sāka nervozēt un kļuva nemierīgi. Galu galā viņi nāca pie atziņas, ka klusēt vairs nevar un pret mums jālieto terors.

Tagad viņi griezās pie "apzinīgajiem strādniekiem" ar jaunu aicinājumu: lai viņi nāk uz mūsu sapulcēm, bet ar nolūku dot pretsparu "reakcionāri monarhistiskajai provokācijai"; lai nacionālsociālistu vadoņi iepazīstas ar godīgo proletāriešu dūrēm.

Taču iznākums bija pavisam citāds. Trīs ceturtdaļstundas pirms sapul­ces sākuma zāli parasti jau bija pārpildījuši strādnieki. Sapulce atgādināja pulvera mucu, kas kuru katru brīdi var uzlidot gaisā. Deglim jau ir pielaista uguns, un tūlīt pat notiks sprādziens. Tomēr īstenībā notika citādi. Strādnieki atnāca pie mums kā pretinieki un ienaidnieki, bet atstāja sapulci, ja ne gluži kā draugi, tad vismaz kā cilvēki, kas bija sākuši vērtēt, cik pareiza ir viņu pašu mācība. Pakāpeniski viss arvien vairāk mainījās mūsu labā. Parasti pēc mana trīs stundu ilgā referāta visa audi­torija — kā draugi, tā arī nesenie ienaidnieki — bija kļuvuši par vienotu, apgarotu draugu masu. Bija radies tāds noskaņojums, ka pretinieki vairs nevarēja izjaukt sapulci. Tad barveži atkal sāka baiļoties un pārgāja to pusē, kuri agrāk ieteica neiet uz mūsu sapulcēm. Atkal marksistu barvežu rindās pārsvaru guva uzskats, ka vienīgā pareizā taktika būs mūsu sapulču boikots.

Un tā kādu laiku piekritēji vairs nenāca uz mūsu sapulcēm; taču pēc neilga laika spēlīte sākās no gala.

Pilnīgi aizliegt apmeklēt mūsu sapulces neizdevās. "Biedri" tomēr nāca uz tām, turklāt arvien lielākā skaitā. Tad atkal uzvarēja radikālākās taktikas piekritēji, kas uzskatīja, ka sapulces par katru cenu jāizjauc.

Taču notiek divas, trīs, astoņas, desmit sapulces, bet mēģinājumi tās izjaukt neizdodas; katru reizi daļa sarkano pārnāk mūsu pusē. Tad pēkšņi atkal atskan vecā parole: "Proletārieši, biedri, strādnieki un strādnieces, boikotējiet nacionālsociālistisko provokatoru sapulces!"

Tādas pat mūžīgās svārstības varēja vērot arī sarkanajā presē. Te tā centās mūs noklusēt, te atkal, pārliecinājusies par neveiksmi, izraudzījās pretēju taktiku, sāka mūs gānīt diendienā, cenšoties pierādīt strādniekiem, cik mēs, nacionālsociālisti, esot smieklīgi. Taču drīz vien sarkano barveži atkal pārliecinājās, ka viņu pūliņiem ir pilnīgi pretēji panākumi. Dau­dziem strādniekiem taču radās jautājums: ja reiz nacionālsociālisti ir tik smieklīgi un niecīgi, tad kāda velna pēc par viņiem tik daudz jāraksta? Ierindas strādniekiem sāka rasties interese. Tad sarkano laikraksti mainīja sava darba virzienu. Tie par mums nevis vairs vienkārši ņirgājās, bet iztēloja mūs par visbriesmīgākajiem noziedzniekiem visā cilvēces vēs­turē. Sarkano laikrakstos parādījās desmitiem rakstu, kuru uzdevums bija vēlreiz pierādīt, cik noziedzīgi ir mūsu nolūki. Tad vēl tika laisti klajā stāsti par dažādiem skandaloziem notikumiem, kuri, saprotams, bija no sākuma līdz galam izdomāti. Taču barveži pārliecinājās, ka šis cīņas paņēmiens ne pie kā nenoved. Būtībā tas viss tikai palīdzēja, jo piesaistīja uzmanību mums un mūsu kustībai.

Jau toreiz uzskatīju: lai viņi mūs izsmej vai lamā, lai iztēlo mūs par komediantiem vai noziedzniekiem, lai tikai viņi par mums vairāk runā, lai tikai strādniekiem rodas interese par mūsu kustību, lai viņi mūsos sāk saskatīt spēku, ar kuru agrāk vai vēlāk būs jārēķinās.