Mana Cīņa

Jau pašā sākumā izteicu domu, ka mūsu sapulču rīkotāju vienībām principā jāsastāv no jauniem cilvēkiem. Vienības viena daļa bija mani tuvākie frontes un karadienesta biedri, bet daļa —jaunie partijas biedri, kas nesen iestājušies šajā kustībā. Šos biedrus audzināju ar tādu domu, ka teroru var salauzt tikai ar teroru, ka panākumi mūsu zemē būs tikai tiem, kuriem pietiks apņēmības un vīrišķības, un ka mēs cīnīsimies par tādu diženu ideju, kuras dēļ nav grēks atdot pēdējo asins lāsi. Jaunatni audzinājām ar domu: ja reiz nāksies lietot spēku, tad vislabākā taktika būs uzbrukums. Lūk, tāpēc ļoti drīz pretinieki pārliecinājās, ka mūsu vienības nav nekādi diskusiju klubi, bet gan karavīru cīņas spara pilni cilvēki, kas vienmēr gatavi cīnīties uz dzīvību un nāvi.

Cik dedzīgi šī lieliskā jaunatne gaidīja tieši kaujas lozungu!

Kā šī frontes paaudze nicināja un ienīda buržuāzijas vājo raksturu un gļēvulību!

Lieliskā jaunatne tagad pati pārliecinājās, ka novembra revolūcija bija tikai buržuāzisko vadītāju vājuma un gļēvulības rezultāts. Lai aizstāvētu vācu tautas intereses, fiziskā spēka būtu pieticis ari 1918. gada novembrī. Vadītājiem pietrūka tikai stingrības un prāta. Cik priecīgi staroja šo jauno biedru acis, kad viņiem visu skaidroju un pierādīju, ka visgudrākās idejas ne pie kā nenovedīs, ja nepietiks fiziskā spēka tās aizstāvēt, žēl­sirdīgā miera dieviete nāk tikai pie stiprā un patiesi stabilu mieru var izcīnīt tikai tie, kas balstās uz reālu spēku. Tikai tagad šī jaunatne īstenībā izprata vispārējās karaklausības idejas patiešām milzīgo nozīmi. Jaunieši pārliecinājās, cik nedzīvi šo ideju skaidroja vecie ierēdņi. Jaunatne sa­prata, ka šīs idejas jēga ir patiesi varonīga cīņa par savas tautas pastāvē­šanu, bet nevis cīņa par mirušas valsts varu.

Un cik labi savu uzdevumu izpildīja mūsu lieliskā jaunatne!

Katram kārtības traucētājam sapulcē mūsu vienības uzlidoja kā plēsīgu putnu bars. Puiši it nemaz nerēķinājās ar pretinieku skaitu. Lai arī ienaidnieku zālē bija desmitreiz vairāk, lai arī mūsējie tika ievainoti vai pat nogalināti, vienalga, ikviens šis jaunais cilvēks apzinājās, ka pilda lielu, svētu misiju, un viņa uzdevums ir aizstāvēt mūsu diženo kustību. Jau 1920. gada vasaras nogalē šo vienību organizācijai bija noteiktas formas. 1921. gada beigās sākām veidot lielākas un mazākas vienības.

Tas kļuva gluži nepieciešams, jo tajā laikā sapulces izvērsās aizvien plašākas. Arvien biežāk vajadzēja izmantot vislielākās zāles Minhenē. 1920. - 1921. gada rudenī un ziemā Minhenes lielākajās zālēs pulcējās tieši mūsu auditorija. Vācijas nacionālsociālistiskās strādnieku partijas rīkotās masu sapulces vienmēr bija tik pārpildītas, ka katrreiz policija slēdza durvis un paziņoja, ka zālē vairs nav nevienas vietas.

* * *

Kad noorganizējās mūsu vienības, izvirzījās jauns svarīgs jautājums. Līdz šim mums nebija ne savas partijas nozīmītes, ne arī partijas karoga. Tas sāka kaitēt kustībai. Bez šiem simboliem mēs vairs nevarējām iztikt ne tagad, ne jo vairāk nākotnē. Partijas biedriem bija vajadzīga nozīmīte, pēc kuras viņi jau ārēji cits citu pazītu. Bet nākotnē nekādā ziņā nevarēja iztikt bez noteikta simbola, kuru turklāt mums vajadzēja pretstatīt sarkanās internacionāles simboliem.

Jau kopš bērnības zināju, cik liela psiholoģiska nozīme ir tādiem simboliem un kā tie iedarbojas vispirms uz cilvēku jūtām. Pēc kara beigām man reiz gadījās novērot marksistisku demonstrāciju karaļa pils priekšā Lustgartenā. Demonstrācijā piedalījās apmēram 120 tūkstoši cilvēku. Sarkanu karogu, sarkanu apsēju un sarkanu ziedu jūra — tas viss radīja neizsakāmu ārēju iespaidu. Tur varēja pārliecināties, cik milzīgu ietekmi uz vienkāršu cilvēku var atstāt tāds skats.

Buržuāziskajām partijām, kam nav sava īpaša pasaules uzskata, līdz šim nebija vajadzīgs ari savs partijas karogs. Buržuāziskie "patrioti" apmierinājās ar oficiālo valsts karogu. Tas būtu dabiski, ja buržuāzija pati būtu radījusi savu valsti un tātad arī attiecīgos simbolus.

Taču tas tā nebija.

Impērija tika izveidota bez jebkādas vācu buržuāzijas līdzdalības, bet impērijas karogs radās kara laukā. Tāpēc oficiālais impērijas karogs bija vienīgi valsts karogs un nekalpoja kā kāda īpaša pasaules uzskata simbols.

Tikai vācu Austrijā buržuāzijai bija kaut kas līdzīgs savam karogam.