Mana Cīņa

Taču to, kas esam un ko īstenībā gribam, ebreju preses barveži kādā dienā uzzinās ļoti labi. Par to bijām pilnīgi pārliecināti.

Ja tolaik mūsu sapulces netika tieši izjauktas, tad tas lielā mērā ir izskaidrojams ar sarkano barvežu neticamo gļēvulību. Viņu iemīļotā taktika bija sūtīt uz sapulcēm sīkus cilvēciņus, bet pašiem gaidīt iecerētā skandāla rezultātus uz ielas, netālu no telpas, kur notika sapulce.

Parasti jau iepriekš zinājām šo kundziņu plānus visos sīkumos. Tas izskaidrojams pirmām kārtām ar to, ka mēs nereti atstājām daudzus mūsu biedrus sarkano organizācijās. Otrkārt, sarkano barveži, kā tas viņiem parasts, nekad neprata turēt mēli aiz zobiem. Jau runājām par to, ka pie mums Vācijā vispār neprot klusēt. Šajā gadījumā pļāpīgums nāca tautai par labu. Sarkano rīkotāji nevarēja atturēties, tūliņ neizpļāpājuši savus iecerētos ģeniālos plānus. Vista kladzina pēc tam, kad jau izdējusi olu, bet sarkano barveži rīkojās otrādi. Zinādami viņu plānus, jau laikus darījām visu nepieciešamo. Viņu atsūtītie aģenti bieži vien pat nevarēja iedomāties, ka viņus izmetīs no zāles ātrāk nekā tie pagūs uzsākt skandālu.

Visi šie apstākļi mudināja mūsu partiju apsargāt sapulces pašiem. Cerēt uz oficiālu policijas apsardzi nevarējām. Gluži otrādi. Oficiālās iestādes parasti rīkojās tā, kā tas bija izdevīgi tikai skandālistiem. Lai novērstu skandālu, policija mēdza vienkārši slēgt sapulci. Bet sarkanajiem tas tikai bija vajadzīgs.

Mūsu policijas prakse šajā ziņā liecina par nelikumības augstāko robežu. Ir izveidojies tāds paradums: kad augsti godājamā policija uzzina, ka viena vai otra skandālistu grupa gatavojas izjaukt sapulci, tā neuzskata par savu pienākumu aizturēt skandālistus, bet gluži vienkārši aizliedz pašu sapulci. Policijas ģēnijs tādā rīcībā saskata augstāko valstisko gudrību. Tos pie mums sauc par "preventīviem pasākumiem, kuru mērķis ir novērst nelikumību".

Bet kas iznāk? Jebkura bandītu saujiņa vienmēr var izrīkoties tā, lai godīgiem cilvēkiem nebūtu iespējams sarīkot iecerēto sapulci. "Miera un klusuma" vārdā valsts vara padevīgi pakļaujas bandītu gribai un "lūdz" godīgos politiskos darbiniekus būt tik laipniem un neprovocēt bandītus. Ja nacionālsociālisti izsludina dažas savas sapulces, bet arodbiedrība paziņo, ka aicināšot savus biedrus tām pretoties, tad gudrā policija netur par vajadzīgu ietupināt aiz restēm šos šantāžistus, bet gan uzskata par labāku vienkārši aizliegt sapulci. Šie likuma sargi nereti bija pat tik nekaunīgi, ka atļāvās tādas lietas mums paziņot rakstiski.

Lai pasargātu sapulces no iespējamiem skandāliem, vajadzēja tās organizēt tā, lai varētu jau pašā sākumā tādus mēģinājumus novērst.

Turklāt mēs rēķinājāmies ar vēl vienu apsvērumu: jebkura sapulce, ja to apsargā tikai policija, tiek diskreditēta plašu tautas masu acīs. Tāda sapulce, kas var notikt tikai pastiprinātā policijas apsardzībā, nevar vairs būt pievilcīga masām. Tautas zemākie slāņi pieslejas tikai tiem, kam pašiem ir spēks.

Kā vīrišķīgs cilvēks ātrāk iekaro sieviešu sirdis, tā arī spēcīga partija drīzāk iekaros tautas sirdis nekā bailīga organizācija, kas slēpjas aiz policijas muguras.

Šim pēdējam apsvērumam bija sevišķi liela nozīme, kad jaunā partija nolēma pati uzņemties savu publisko sapulču aizsardzību pret ienaidnieku teroru.

Sapulču apsardzi organizējām, ievērojot divus principus: pirmkārt, enerģisku un psiholoģiski pareizu sapulces vadīšanu un, otrkārt, īpašu vienību izveidošanu, kuru uzdevums bija nodrošināt kārtību sapulcēs.

Kad mēs, nacionālsociālisti, tolaik rīkojām sapulci, tajā saimnieki bijām mēs un neviens cits. To klātesošajiem zālē likām sajust ik brīdi. Mūsu pretinieki zināja: tiklīdz kāds mēģinās sarīkot provokāciju, tas acumirklī izlidos pa durvīm. Un, ja mūsējo būs tikai 10 cilvēku uz pustūkstoti, mūs vienalga neatturēs nekas. Toreiz parasti, it sevišķi ārpus Minhenes, sapulcēs arī bija tāda proporcija: 10-15 nacionālsociālistu uz 500-700 klausītājiem. Taču neviena provokācija sapulcēs nevarēja palikt nesodīta. To apmeklētāji skaidri zināja, ka cīnīsimies līdz nāvei, bet nepadosimies. Ne vienu reizi vien sapulcē tā arī gadījās, ka maza saujiņa mūsu biedru varonīgi atsita rēcošu, uz visu gatavo sarkano masu un panāca savu.

Saprotams, ja sarkanie būtu gatavi cīnīties līdz galam, viņi varēja samalt mūsējo saujiņu. Taču sarkanie zināja, ka, iekams viņi nogalinās 15-20 mūsējos, mēs būsim sašķaidījuši paurus vismaz divreiz lielākam viņu piekritēju skaitam. Tādu risku sarkanie nemīlēja.

Uzsākot plašu sapulču organizēšanu, iemācījāmies izmantot marksistisko un buržuāzisko sapulču pieredzi un taktiku.