Cilvēka piedalīšanās lielā sapulcē vai demonstrācijā ne vien stiprina viņa noskaņojumu, bet rada arī noteiktu saikni ar domubiedriem, rosina noteiktas grupas gara rašanos. Ja šis cilvēks ir tikai pirmais jaunās mācības piekritējs savā rūpnīcā, uzņēmumā, darbnīcā utt., tad viņam dažkārt klājas diezgan grūti, bet viņu uzmundrina tāda sapulce, kurā viņš redz, ka ir lielas armijas kareivis, lielas organizācijas loceklis. Šī sajūta viņam pirmoreiz rodas, piedaloties pirmajā lielajā masu sapulcē vai demonstrācijā. No savas mazās darbnīcas vai lielā uzņēmuma, kur atsevišķs cilvēks tomēr jūtas pavisam maziņš, jaunās kustības jaunais dalībnieks pirmo reizi nokļūst masu sapulcē. Tur viņš redz vienkopus tūkstošus tāpat noskaņotu cilvēku. Viņu tūdaļ apņem skaļa entuziasma atmosfēra, kāda ir raksturīga sapulcei, kurā piedalās trīs četri tūkstoši vienas nometnes cilvēku. Šī atmosfēra aizrauj. Acīmredzamie sapulces panākumi rada pacilātību arī šajā jaunajā apmeklētājā un pirmo reizi viņu atsvabina no vēl esošām iekšējām šaubām. Cilvēks neviļus pakļaujas brīnumainajai ietekmei, ko saucam par masu pašiedvesmu. Tūkstošu cilvēku griba, degsme un spēks akumulējas katrā atsevišķā sapulces dalībniekā. Cilvēks, kas atnāk uz sapulci vēl ar zināmām šaubām sirdī, no tās aiziet ar paceltu galvu: viņš ir ieguvis pilnīgu ticību savai lietai, ir kļuvis par kolektīva locekli.
Mūsu nacionālsociālistiskā kustība nekad nedrīkst to visu aizmirst. Mēs nekad nepakļausimies tam, ko mums cenšas iedvest buržuāziskie lempji, kuri, lūk, visu tik labi saprot, bet tomēr nezina, kāpēc pazaudēja lielu valsti un savas šķiras kundzību. Jā, viņi, šie kungi ir briesmīgi gudri; viņi prot visu, tikai neprata izdarīt vienu sīkumu — neprata aizkavēt visas vācu tautas krišanu marksisma apkampienos. Te viņi ir caurkrituši visnožēlojamākā veidā.
Ja šie kungi negrib atzīt runātā vārda lielo nozīmi, tad tas ļoti vienkārši ir izskaidrojams ar to, ka viņi ir pārāk labi pārliecinājušies par savu vārdu bezspēcību.
7. nodaļa: Cīņa ar sarkano fronti
1919.-1920. un arī 1921. gadā uzskatīju par nepieciešamu apmeklēt buržuāziskās sapulces. Tās vienmēr atstāja uz mani tādu pat iespaidu kā bērnības gados, kad mani piespieda iedzert karoti zivju eļļas. Kaut arī man apgalvoja, ka zivju eļļa esot veselīga, taču tās garša bija riebīga! Ja varētu visu vācu tautu ar virvēm atvilkt uz šīm buržuāziskajām sapulcēm un, aizslēdzot durvis, noturēt līdz beigām, tad varbūt dažu gadsimtu laikā tas arī dotu kādu labumu. Taču personiski par sevi teikšu, ka tādā gadījumā man dzīve zaudētu visu skaistumu un laikam gan vairs nepriecātos par to, ka esmu vācietis. Par laimi, tautu ar varu nav iespējams atvest uz šīm sapulcēm. Tāpēc nav jābrīnās, ka veselīgā, nemākslotā tautas masa bēg no šīm buržuāziskām "masu sapulcēm" kā velns no krusta.
Man bija izdevība skatīt vaigā šos apšaubāmos buržuāziskā pasaules uzskata praviešus un jāsaka, ka vēl tagad nebeidzu brīnīties par to, kāpēc šie kungi nepiešķir vajadzīgo nozīmi runātajam vārdam. Tolaik apmeklēju demokrātu, vācu nacionālu, vācu tautas partijas, bavāriešu tautas partijas (Bavārijas centristu partijas) sapulces. Vispirms krita acīs auditorijas viendabīgums: visos šajos "masu" saietos īstenībā piedalījās tikai konkrētās partijas biedri. Bija pilnīgs disciplīnas trūkums! Ārēji sapulce vairāk atgādināja dīkdieņu pūli kāršu spēlmaņu klubā nekā tikko savu lielāko revolūciju īstenojušas tautas sapulci. Un gods, kam gods: runātāju kungi savukārt darīja iespējamo, lai sapulci padarītu vēl garlaicīgāku. Viņi teica vai, pareizāk sakot, lasīja runas, kas pilnīgi līdzinājās mūsu "izglītotajos" preses orgānos publicētajiem laikrakstu rakstiem vai kādam garlaicīgam zinātniskam traktātam. Godājamie oratori necentās pateikt kaut vai vienu izteiksmīgu vārdu. Dažreiz tika pieļauts kāds pliekans, samākslots profesoru joks. Tādā reizē cienījamie prezidija locekļi uzskatīja par savu pienākumu pasmieties, taču nekādā gadījumā — skaļi. Nē, tas taču, dies' pasarg. varētu aizraut auditoriju, kas arī vēl sāktu smieties! Nē! Prezidija locekļi uzskatīja par iespējamu tikai "solīdi" pasmaidīt. Savaldība pirmajā vietā!
Un vispār — tas tik bija prezidijs!