Mana Cīņa

Marksistu sapulcēs kopš seniem laikiem valdīja neredzama disciplīna, tā kā par buržuāzisko pretinieku mēģinājumiem izjaukt viņu sapulces nevarēja būt runas. Toties paši sarkanie to visādi mēģināja darīt ar saviem pretiniekiem. Šajā ziņā viņi sasniedza tādu virtuozitāti, ka kādu laiku vairākos Vācijas apgabalos jebkurš mēģinājums sasaukt nemarksistisku sapulci jau tika uzskatīts par provokāciju pret strādniekiem. Sevišķi nikni sarkano barveži kļuva tad, kad uzzināja, ka kādā sapulcē runās par viņu pašu grēkiem un atmaskos viņu zemiskumu un melus. Tiklīdz barveži uzzināja, ka ir paredzēts sasaukt viņiem naidīgu sapulci, visa sarkanā prese sacēla negantu brēku. Pēc tam šie principālie likuma pretinieki skrēja pie pirmā policista, kas pagadījās, un nekaunīgi pieprasīja, lai labāk pati policija nepieļauj tādu "strādnieku provocēšanu", citādi "būs ļaunāk". Ar katru ierēdni viņi runāja atbilstošā stilā, ievērojot, cik liels ēzelis viņš ir. Bet, ja viņi saskārās ar patiesi godīgu vācu administratoru, nevis nožēlojamu lupatu, un, ja šis administrators nepakļāvās šantāžai, tad sarkano kungi atkal ķērās pie sava pārbaudītā līdzekļa. Viņi paziņoja, ka strādnieki necietīšot "provokāciju pret proletāriešiem", un aicināja savus piekritējus tādā un tādā skaitā sapulcēties pulksten tikos un tikos, lai ierastos pretinieku sapulcē un "ar strādnieku muskuļoto roku spēku darītu galu šim nedzirdētajam apkaunojumam".

Vajadzēja tikai redzēt, kāds apjukums izcēlās buržuāzisko sapulču bailīgo vadītāju vidū, kad tur ieradās sarkanie. Visbiežāk pietika ar sar­kano draudiem vien, lai sapulces rīkotāji atteiktos no tās. Bet. ka sapulce tomēr netika atcelta, to aiz bailēm atklāja vismaz stundu vēlāk, teiksim, nevis pulksten astoņos, bet deviņos vakarā. Šīs stundas laikā priekšsē­dētājs noturēja privātas sarunas ar zālē sanākušiem pretiniekiem; pie­glaimodamies viņš izteica deviņdesmit komplimentus "kungiem no opo­zīcijas" un plaši klāstīja, cik sapulces rīkotāji ir priecīgi un laimīgi tāpēc, ka opozīcija ieradusies sapulcē (vistīrākie meli!). Viņi esot pārliecināti, ka pēc domu apmaiņas (bet diskusijas brīvību viņi jau iepriekš garantē pretiniekiem), iespējams, atradīsies kopīga platforma vai visādā ziņā viedokļi tuvināsies utt. Bez tam priekšsēdētājs, protams, nebeidza dievoties, ka sapulces rīkotāju mērķis, pasarg dies', nepavisam nav pārliecināt par savu taisnību citas partijas cilvēkus. Nē, lai katrs brīvi paliek pie saviem uzskatiem un ļauj uzskatu brīvību arī citiem. Viss, ko priekšsēdētājs lūdz "kungiem no opozīcijas", ir, lai viņi nepārtrauc runā­tāju. Turklāt arī referāts būšot pavisam īss, bet pēc tā tūliņ sākšoties debates. Vai tad cienījamie pilsoņi gribēšot, lai arī šī sapulce atgādinātu brāļu karu vācu tautas nometnē!

Tādā garā zemojās sapulces priekšsēdētājs.

Brrr ...

Draugus no kreisās puses šī pierunāšana, protams, maz aizkustināja. Tiklīdz runātājs sāka lasīt savu referātu, viņu tūdaļ apbēra ar vistrakākajam lamām. Galu galā viņam nācās savākt savus papīrīšus un beigt. Pie tam nereti radās iespaids, ka arī pats runātājs atviegloti uzelpo, ir apmierināts ar to, ka mokas ātri beigušās. Sarkano skaļas klaigāšanas pavadīti, buržuāziskie toreodori pameta sapulces arēnu, bet vēl biežāk viņi izlidoja no zāles ar pārsistu galvu.

Lūk, tāpēc marksistu kungiem tas bija kaut kas gluži jauns, ar ko viņiem nācās sastapties nacionālsociālistu sapulcēs. No sākuma viņi ieradās mūsu sapulcēs ar pilnu pārliecību, ka arī te viņiem viegli izdosies parastā spēle. "Šodien mēs likvidēsim šos kungus"! Tā viņi lielījās viens otram, nākdami šurp. Bet cik pārsteigti viņi bija, kad, nepaguvusi izkliegt otru starpsaucienu, viņi izlidoja no zāles kā spalviņas un nesaprata, ka atrodas jau ārpusē.

Pirmkārt, mūsu sapulces priekšsēdētājs izturējās pavisam citādi. Viņš nekad nepazemojās tik tālu, lai lūgtu pretiniekus ļaut brīvi runāt. Otrkārt, priekšsēdētājs nekad iepriekš nesolīja neierobežotu diskusijas brīvību mūsu sapulcē, bet tikai paziņoja, ka sapulces saimnieki esam mēs. Tāpēc visas tiesības šajā sapulcē pieder mums, un katrs, kas atļausies kaut vienu starpsaucienu, tūliņ bez žēlastības tiks izvadīts no zāles. Turklāt priekšsēdētājs paziņoja, ka nekādu atbildību par to, kāds liktenis var piemeklēt skandālistus, mēs neuzņemamies. Ja pietiks laika un uzskatīsim par lietderīgu, atklāsim zināmu diskusiju, bet, ja ne, neatklāsim. Tad priekšsēdētājs bez tālākas skaidrošanas pasludināja, ka sapulce atklāta, un runātājs tūliņ sāka referātu.

Jau tas vien pārsteidza pretiniekus.

Bez tam vēl mūsu rīcībā bija, kaut arī skaitliski nelielas, taču ļoti organizētas vienības, kuru uzdevums bija gādāt par kārtību sapulcēs. Buržuāziskās partijas parasti izraudzījās sapulces rīkotājus no vecu, cienījamu cilvēku vidus, kam šīs tiesības deva viņu sirmās galvas. Bet, tā kā marksistu uzrīdītais pūlis varēja uzpļaut cienījamam vecumam, tad labuma no šiem buržuāzisko sapulču rīkotājiem nebija nekāda.