Mana Cīņa

Lai mums nemēģina iegalvot (kā to nesen darīja viens vācu nacionālās nometnes Berlīnes laikraksts), ka marksisms un Kārļa Marksa galvenais darbs it kā apgāžot mūsu spriedumus. Nav nekā paviršāka par šo aplamo apgalvojumu. Savu milzīgo ietekmi tautas masās marksisms īstenībā nodrošināja nevis ar iespiestajiem darbiem, kuros izklāstīta ebreju domas formālā mācība, bet gan ar grandiozu mutvārdu propagandas iedarbību uz tautas masām jau ilgus gadus. Varu apgalvot, ka no simt tūkstošiem vācu strādnieku Marksa "Kapitālu" zina ne vairāk par simts cilvēkiem. Šo sacerējumu studē galvenokārt inteliģenti un jo sevišķi ebreji, bet nekādā gadījumā plašas marksisma piekritēju masas zemākajos tautas slāņos. Šis sacerējums jau nemaz nav rakstīts plašām tautas masām, bet gan tikai un vienīgi ebreju vadītājiem, kas apkalpo viņu ekspansijas mašīnu. Kā visas šīs mašīnas degvielu marksisti izmanto pavisam citu materiālu — ikdienas presi. Marksistu ikdienas prese radikāli atšķiras no buržuāziskās preses ar to, ka marksistu laikrakstos raksta aģitatori, bet buržuāziskajos — skribenti. Sociāldemokrātu laikraksta ierindas redaktors atnāk uz savu redakciju tieši no tautas sapulces. Viņš lieliski pazīst savu lasītāju loku. Taču buržuāziskie skribenti reti iziet no saviem kabinetiem, viņi nepavisam neapmeklē tautas sapulces. Bet, ja ari viņi aiziet uz kādu sapulci, tad saslimst no sliktā gaisa vien. Tāpēc viņu rakstītais vārds ir pavisam bezpalīdzīgs un nespēj ietekmēt plašas tautas masas.

Miljonus strādnieku kā marksisma piekritējus ir panākuši nevis marksistisko baznīcas tēvu iespiestie darbi, bet gan nemitīgais un patiešām lielais propagandas darbs, ko veic desmiti tūkstoši nenogurdināmu aģitatoru, sākot ar lielākajiem kūdīšanas apustuļiem un beidzot ar sīkiem arodbiedrību ierēdņiem, sekretāriem un diskusiju oratoriem.

Tieši šī propaganda sagatavoja to ļaužu kontingentu, kuri vēlāk kļuva par pastāvīgiem sociāldemokrātiskās preses lasītājiem. Turklāt šo laikrakstu raksti visbiežāk ir rakstīti sarunu valodā. Viņu laikraksti neraksta, bet "runā". Buržuāziskās nometnes darbinieki — profesori, zinātnieki, teorētiķi, visdažādākie rakstītāji — dažreiz mēģina uzstāties ari kā oratori. Taču marksistiskie oratori gandrīz vienmēr ir ari rakstītāji. Pēdējā gadījumā runa taču ir galvenokārt par ebrejiem.

Lūk, tas ir īstais iemesls, kāpēc buržuāziskā laikrakstu pasaule nespēj kaut cik nopietni ietekmēt visplašāko tautas slāņu noskaņojumu. Zināma loma, protams, ir ari tam apstāklim, ka laikraksti ir ebreju rokās, bet viņi nepavisam nav ieinteresēti iemācīt tautas masām kaut ko labu.

Ļoti grūti, kā jau teicām, ir pārvarēt auditorijas neapzināti naidīgo noskaņojumu un aizspriedumus, kuru pamatā ir jūtas, aizspriedumaini uzskati, neskaidras izjūtas utt. Te jārēķinās ar gluži mazsvarīgiem faktoriem. Smalkjūtīgs orators jums teiks, ka sapulces panākumi lielā mērā ir atkarīgi pat no tāda faktora kā diennakts stunda, kurā sapulce notiek. Tas pats runātājs, kas lasa referātu par vienu un to pašu tematu, atstās pilnīgi dažādu iespaidu uz auditoriju, ja sapulce notiks desmitos no rīta, trijos dienā vai vakarā. Kad man vēl nebija pieredzes, pats noteicu sapulču laiku rīta stundās. Vēl ļoti labi atceros tās sapulces neveiksmi, kuru bijām sarīkojuši no rīta Minhenes restorānā "Kindl", lai protestētu "pret nejēdzībām ārvalstu karaspēka ieņemtajās vācu teritorijās". Tolaik tā bija pati lielākā zāle Minhenē, un risks arī bija diezgan liels. Mēs nospriedām, ka vairāk klausītāju sanāks uz sapulci, ja to sarīkosim svētdienā pulksten 10 no rīta. Taču iznākums bija bēdīgs, kaut arī lielā mērā pamācošs. Tauta sanāca. Zāle bija pilna. Ārējais iespaids bija impozants. Bet tajā pašā laikā viss sapulces noskaņojums bija gaužām auksts. Nebija jūtams ne mazākais siltums. Pats kā runātājs jutos pavisam nelaimīgs, jo nevarēju panākt nekādu kontaktu ar klausītājiem. Jādomā, ka runāju tajā rītā ne sliktāk kā vienmēr, bet iespaida nebija nekāda! Pavisam neapmierināts atstāju zāli, taču biju guvis vērtīgu mācību. Vēlāk vēl dažas reizes atkārtoju šo eksperimentu, taču iznākums vienmēr bija tāds pats.