Mana Cīņa

Galu galā par to nav ko īpaši brīnīties. Pamēģiniet aiziet uz teātra dienas izrādi, teiksim, pulksten trijos dienā, bet pēc tam uz to pašu izrādi ar to pašu aktieru sastāvu — pulksten astoņos vakarā, un jūs būsiet pārsteigts par to, cik dažādi būs iespaidi. Vērīgs cilvēks, kas spēj novērtēt pats savu noskaņojumu, tūliņ sajutīs milzīgo atšķirību starp iespaidiem dienas un vakara izrādē. Tas pats attiecas arī uz kino. Pēdējais piemērs ir sevišķi svarīgs tāpēc, ka attiecībā uz teātri vēl varētu iebilst, ka vakara izrādē aktieri vairāk cenšas, bet kinofilma taču ir vienāda kā pulksten 12 dienā, tā ari deviņos vakarā. Nē, lieta te ir tajā faktā, ka pati dienas stunda zināmā mērā ietekmē skatītāju. Tāda pati ietekme ir arī telpai. Ir tādas telpas, kuras vienmēr un nemainīgi atstāj skatītāju un klausītāju vēsu. Acīmredzot to nevar izskaidrot, taču pats fakts ir tāds, ka kaut kas traucē, lai rastos īsts noskaņojums.

Visos šādos gadījumos jāievēro, ka uzdevums ir atbilstošā veidā iedarboties uz skatītāja vai klausītāja gribu. Visvairāk tas attiecas uz sapulcēm, kurās auditorija sastāv no cilvēkiem ar pretējiem uzskatiem un vēlmēm un kurus orators grib ietekmēt savā, pilnīgi citā virzienā. Acīmredzot cilvēka griba no rīta, varbūt arī visu dienu vēl ir stiprāka nekā vakarā, un tāpēc klausītāja iekšējā pretestība oratoram ar citiem uzskatiem no rīta ir lielāka nekā vakarā. Acīmredzot vakarā parastais cilvēks vieglāk pakļaujas stiprāka cilvēka, šajā gadījumā oratora, gribai. Šādas sapulces patiesībā nav nekas cits kā savdabīga divu dažādu pārliecību cīņa. Pat īsti daiļrunīgam oratoram ar apustuļa vaibstiem ir vieglāk iedvest cilvēkam savu pārliecību tajās dienas stundās, kad pati daba jau ir vājinājusi šī cilvēka pretestības spēju, nekā tajā laikā, kad cilvēkam vēl piemīt visā viņa enerģija un griba.

Tam pašam mērķim kalpo mākslīgie un tajā pašā laikā noslēpumainie apstākļi, ko dievkalpojumu laikā rada katoļu baznīca: degošas sveces, kvēpināmie trauki, smaržas utt.

Īsts orators tieši šajās divcīņās ar pretinieku, kuru viņš grib pievērst savai ticībai, pakāpeniski izstrādā sevī pārsteidzoši smalku psiholoģisko jūtību, kas gandrīz nemaz nepiemīt rakstītājam. Tāpēc var sacīt, ka iespiestie darbi parasti ir vairāk piemēroti tikai tam, lai nostiprinātu un padziļinātu jau izveidojušos uzskatus. Visi patiešām lielie vēsturiskie apvērsumi ir izdarīti ar mutvārdu, bet nevis ar iespiestu darbu palīdzību. Pēdējiem vienmēr ir bijusi tikai pakārtota loma.

Visi taču zinām, ka franču revolūcija nepavisam nebija filozofisku teoriju rezultāts. Šīs revolūcijas nebūtu bijis, ja liela stila demagogi nebūtu radījuši tādu cilvēku armiju, kuri kūdīja pret monarhiju un sistemātiski uzkurināja cietējas tautas kaislības, kamēr beidzot notika briesmīgais sprādziens, kas lika nodrebēt visai Eiropai. Tas pats jāsaka par jaunāko laiku lielāko revolucionāro apvērsumu. Ne jau Ļeņina sacerējumi izraisīja revolūciju Krievijā. Galvenā loma bija lielu un mazu naidīgu apustuļu — oratoru— darbībai, ar kuru tie uzkurināja tautas kaislības neticamos apmēros.

Tautu, kas sastāvēja no lasītnepratējiem, komunistiskajā revolūcijā ierāva nevis Kārļa Marksa darbu lasīšana, bet gan tās debesu labumu ainas, ko viņiem iztēloja tūkstošiem aģitatoru, kuriem, protams, bija tikai viena noteikta ideja. Tā bija, un tā būs vienmēr.

Ļoti raksturīgs mūsu nelaimīgajai, no dzīves atrautajai, vācu inteliģencei ir uzskats, ka rakstītājs vienmēr ir gudrāks par runātāju. Tādus pašus prātojumus publicē arī minētais laikraksts no vācu nacionālu nometnes. Savu argumentāciju tas cenšas pamatot ar to, kādu vilšanos dažreiz sagādā vispāratzīta oratora runa, ja to iespiež uz papīra. Man tas atgādina citu gadījumu, kas ir palicis prātā no kara laikiem. Tajā laikā parādījās grāmatiņa ar Loida Džordža, angļu kara ministra, runām. Mūsu buržuāziskā prese tūdaļ centās sīki analizēt un kritizēt šo grāmatiņu, lai pierādītu, ka Loida Džordža runas ir gluži banālas, nezinātniskas, nepietiekami smalkas u.tml. Viņa runu krājumiņš nonāca ari manās rokās. To izlasīju ar vislielāko interesi un tūliņ pārliecinājos, ka tajā atrodami lieliski oratora mākslas paraugi un apbrīnojama māka iedarboties uz masu psiholoģiju. Man atlika tikai rūgti pasmieties par mūsu laikrakstu skribentiem, kuri absolūti nespēja saprast tādu runu nozīmi. Šie spalvaskāta kalpi sprieda par Loida Džordža runām pēc tā, kādu iespaidu tās atstāja uz vīzdegunīgajiem, pārsātinātajiem inteliģentiem. Taču angļu lielais demagogs Loids Džordžs savas runas veidoja tā, lai tās pēc iespējas vairāk iedarbotos uz patiešām plašām tautas masām. Un viņam šajā ziņā bija pilnīga taisnība. Atbilstoši šim kritērijam angļu kara ministra runas bija lieliskas, nevainojamas un liecināja par to, ka orators apbrīnojami labi izprot tautas dvēseli. Tieši tāpēc Loida Džordža runas atstāja milzīgu iespaidu uz angļu pūli.