Mana Cīņa

Runātājs, kas uzstājas tautas masas priekšā, redz savu klausītāju sejās, cik labi tie saprot viņa teikto un kādā mērā jūt viņam līdzi. Auditorija tūliņ izdara zināmus labojumus oratora runā. Runātāja un klausītāju starpā vienmēr pastāv zināms kontakts. Neko tamlīdzīgu par sevi nevar teikt rakstītājs. Tāpēc vien tas saviem rakstiem neizbēgami piešķir vispārīgu formu. Viņa acu priekšā nav auditorijas, kuru viņš redzētu, to tieši uzrunādams. Tas neizbēgami mazina drukātā vārda elastīgumu un psiholoģisko nianšu izjūtu. Lielisks orators būs arī labs rakstītājs, bet lielisks rakstītājs nekad nebūs orators, ja vien viņš nebūs īpaši apguvis šo mākslu. Turklāt jāņem vērā, ka tautas masa ir konservatīva un slinka. Tās pārstāvis nelabprāt ņem rokās drukātu izdevumu, it sevišķi, ja viņš nav iepriekš pārliecināts, ka šajā grāmatiņā atradīs tieši to, kam pats tic un uz ko pats cer. Noteikta virziena grāmatas parasti lasa tikai cilvēki, kas paši pieder šim virzienam. Vienīgi proklamācija vai plakāts var vēl cerēt uz to, ka šos lakoniskos darbus izlasīs arī viens otrs pretinieks, un tādējādi tie kaut vai niecīgi viņus ietekmēs. Lielākas izredzes ir attēlam visādās formās, to skaitā arī filmai. Te cilvēkam jau nav daudz jānodarbina smadzenes. Viņam pietiek paskatīties uz attēlu un izlasīt īsu paskaidrojuma tekstu. Tas nav tas pats, kas izlasīt veselu grāmatu vai brošūru.

Attēls iedarbojas uz cilvēku ātri, varētu teikt, ar vienu sitienu. Te nav vajadzīgs daudz laika, kā tas ir lasīšanā.

Pats galvenais tomēr ir tas, ka iespiestais darbs var nonākt dažādu cilvēku rokās, taču formulējums paliek vienmēr viens un tas pats. Mēs zinām, ka formulējumam ir liela nozīme. Katrs iespiestais darbs atstāj jo lielāku iespaidu, ja tas ir labāk pielāgots plašām tautas masām. Tāpēc darbi tām jāraksta pavisam citādi nekā grāmatiņas, kas adresētas tikai šaurām augstākās inteliģences aprindām.

Saprotams, katram oratoram nākas daudzas reizes runāt par vienu un to pašu tematu. Taču, ja viņš patiešām ir liels un ģeniāls tautas orators, viņš spēs to pašu materiālu dažādot formas ziņā. Tāds runātājs vienmēr jūt savu auditoriju, atrod tieši tos vārdus, kādi vajadzīgi, lai piekļūtu šo klausītāju sirdīm. Ja arī viņam gadās mazliet kļūdīties, viņš tūdaļ to sajutīs un izdarīs vajadzīgo labojumu. Jau teicu, ka īsts orators savu klausītāju sejās redz, vai viņi, pirmkārt, saprot teikto, otrkārt, vai viņi spēj uzmanīgi sekot runātāja domu gaitai, un, treškārt, vai klausītājus oratora teiktais pārliecina. Ja runātājs jūt, ka klausītāji viņu nesaprot, viņš tūdaļ maina toni un sāk runāt daudz vienkāršāk un populārāk, lai viņu saprastu visneattīstītākais klausītājs. Ja runātājs jūt, ka auditorijai ir grūti izsekot viņa izklāstam, viņš tūdaļ maina runas tempu un sāk izklāstīt savu domu lēnāk, sīkāk un shematiskāk, kamēr jūt, ka auditorija var mierīgi sekot viņa runai. Taču, ja runātājs nojauš, ka auditoriju ne visai pārliecina viņa argumenti, viņš sāk minēt arvien jaunus pierādījumus un piemērus, analizēt biežāk sastopamos iebildumus, vārdos neizteiktās šaubas, sistemātiski un detalizēti izklāstīt savu domu, kamēr sajūt, ka zālē ir izzudusi opozīcijas pretestība un klausītāju sejās ir saskatāms, ka argumentācija ir saprasta un pieņemta.

Nereti oratoram jāsastopas ar aizspriedumiem, kas ir tikai jūtu, nevis prāta produkts. Bieži vien jāsastopas ar instinktīvu nelabvēlību, neapzinātu naidu, aizspriedumaini noraidošu attieksmi. Pārvarēt tādus neapzinātus noskaņojumus ir daudz grūtāk, nekā pieveikt vienu vai otru aplamu principiālu uzskatu, kura pamatā ir zinātniskās patiesības neizpratne.

Kļūdainus zinātniskos uzskatus, nepareizu politisko izpratni iespējams pārvarēt ar prāta argumentiem. Taču cilvēku iekšējo pretestību, kuras pamatā ir jūtas, tādā veidā pārvarēt neizdosies nekad. Te jāapelē vienīgi un tikai pie noslēpumainās jūtu pasaules. Tāds uzdevums pavisam nav pa spēkam rakstītājam. Te nepieciešams orators.

Piemēri nav tālu jāmeklē. Mūsu priekšā ir plaša buržuāziskā prese. Laikrakstu vadītāji ir izveicīgi ļaudis. Šo laikrakstu tirāža sasniedz daudzus miljonus, un tie pārplūdina visu valsti. Un kas iznāk? Tas viss tomēr nemazina plašo tautas masu nesamierināmo naidu pret buržuāzisko pasauli. Viss laikrakstu un grāmatu klāsts tautas zemākajiem slāņiem ir bijis nebijis. Mūsu intelektuālās pasaules pūliņi šajā virzienā ir veltīgi. Ko tas pierāda? Tas pierāda to, ka mūslaiku buržuāziskās pasaules iespiestie darbi nekam neder vai arī to, ka iespiestais vārds vispār neaiziet līdz plašu tautas masu sirdij. Pēdējā atziņa ir sevišķi pareiza, ja iespiestie darbi pilnīgi neatbilst tautas masu psiholoģijai, kā tas šoreiz patiešām ir.