Mana Cīņa

Vēl būdams politiskās izglītības virsnieks, uzstājos kareivju auditorijās galvenokārt par "Versaļas līguma" tematu. Ievērojot augstāk minētos apsvērumus, es tagad paplašināju tematu un referēju par "Brestu un Versaļu". Jau no pirmā referāta gatavošanā iegūtās pieredzes zināju, ka auditorijai parasti nav nekāda priekšstata par Brestas līguma reālo saturu. Pretiniekam ar veiklu propagandu bija izdevies iedvest masām domu, ka Brestas līgums patiešām ir varmācīgs un apkaunojošs līgums. Neatlaidība, ar kādu šie meli tika iestāstīti visplašākajām masām, galu galā panāca to, ka tās sāka saskatīt Versaļas līgumā tikai kaut kādu taisnīgu atmaksu par noziegumu, kuru it kā mēs paši būtu izdarījuši Brestā. Dabiski, ka cilvēki, kuri bija pakļāvušies tādam noskaņojumam, jebkādus centienus cīnīties pret Versaļas līgumu uzņēma kā kaut ko netaisnīgu. Ne reizi vien mums gadījās sastapt vienkāršus cilvēkus, kuri savā ziņā bija godīgi un patiešām sašutuši par mēģinājumiem cīnīties pret Versaļas līgumu, vadoties tieši no šī viedokļa. Tikai tāpēc Vācijā varēja iegūt pilsoņa tiesības nekaunīgais un šausmīgais vārdiņš "reparācija". Melīgi liekulīgā frāze par reparācijām tajā laikā miljoniem tautiešu tiešām šķita kā kaut kāda augstākā taisnīguma iemiesojums. Tas bija šausmīgi, bet tā bija. Labākais pierādījums tam, ka tā patiesi bija, ir lielie panākumi, ko guva uzsāktā propaganda pret Versaļas līgumu, kuru cieši saistīju ar Brestļitovskas līguma patiesās nozīmes izskaidrošanu. Ņēmu abus līgumus, salīdzināju tajos ietvertos punktus un pierādīju auditorijai, cik Brestas līgums īstenībā ir bezgala humāns salīdzinājumā ar necilvēcīgi cietsirdīgo Versaļas līgumu. Rezultāts bija pārsteidzošs.

Klausītāju auditorijās, kurās tolaik uzstājos, parasti bija aptuveni divi tūkstoši cilvēku. Sākumā uz mani raudzījās vismaz 3600 naidīgu acu, bet pēc trim stundām, sapulcei beidzoties, manā priekšā parasti jau bija vienota tautas masa, ko bija pārņēmis dziļš sašutums pret Versaļas līguma autoriem. Ar gandarījumu sajutu, ka atkal mums izdodas atsvabināt simtu tūkstošu tautiešu sirdis no indīgās melu sēklas un pārliecināt viņus par mūsu taisnību.

Divus referāta tematus — "Pasaules kara patiesie cēloņi" un "Bresta un Versaļa" — toreiz uzskatīju par vissvarīgākajiem. Un tā desmitām reižu dažādās variācijās atkārtoju šos referātus dažādās auditorijās, kamēr beidzot varēju secināt, ka mūsu pirmo piekritēju pamatkontingentam šie jautājumi ir pilnīgi skaidri.

Man personīgi šīs sapulces deva ari tādu labumu, ka pakāpeniski apguvu oratora mākslu, proti, man radās vajadzīgais patoss, kā ari iemācījos pārvaldīt žestus, kas nepieciešami oratoram, uzstājoties tūkstošu klausītāju priekšā.

Jau teicu, ka tolaik atklātās sapulcēs absolūti nebija dzirdami tagadējo grupu un partiju vadītāji, kuri nu cenšas iztēlot lietu tā, it kā tieši viņi būtu panākuši sabiedriskās domas apvērsumu. Ja kāds no tā sauktajiem nacionālajiem politiķiem arī uzstājās ar referātu par tamlīdzīgu tematu, tad tikai domubiedru sapulcē, t.i., tādas auditorijas priekšā, kas jau bija vienisprātis ar autoru un kam varbūt bija vajadzīgs tikai savu uzskatu apstiprinājums. Taču tādām sapulcēm, saprotams, nebija lielas nozīmes. Svarīgi bija iegūt savā pusē tos cilvēkus, kuri līdz tam laikam savas audzināšanas un tradīciju dēļ atradās pretinieka nometnē.

Tagad mēs varējām savas propagandas interesēs izmantot ari proklamācijas. Vēl būdams karadienestā, uzrakstīju skrejlapu par tematu "Brestļitovska un Versaļa", kas nāca klajā ļoti lielā tirāžā. Tagad šo proklamāciju no jauna izdevu partijai. Rezultāti bija lieliski. Mūsu pirmajās sapulcēs visi galdi parasti bija apkrauti ar visvisādām skrejlapām, laikrakstiem, brošūrām utt. Taču galvenā nozīme tomēr bija sapulcē teiktajam dzīvajam vārdam. Tikai dzīvā runa spēj panākt būtisku apvērsumu cilvēku prātos. Tam ir diezgan svarīgi psiholoģiski iemesli.

Šī sacerējuma pirmajā daļā jau pierādīju, ka lielāko pasaules apvērsumu galvenais faktors vienmēr ir bijusi dzīvā runa, nevis iespiestais teksts.

Šie apgalvojumi izraisīja diskusijas buržuāziskajā presē. Daži mūsu buržuāzijas gudrinieki uzskatīja par vajadzīgu uzstāties ar iebildumiem. Bet kāds bija šo iebildumu reālais iemesls? Jau paši motīvi, ar kuriem šie kungi uzstājās pret mani, liecināja, ka taisnība nav viņiem, bet tā ir man. īstenībā buržuāziskā inteliģence protestēja pret maniem uzskatiem tikai tāpēc, ka tai pašai nebija nekādu spēju iedarboties uz masām ar dzīvu runu. Mūsu inteliģence pilnībā bija nodevusies rakstniecībai. Aģitatora runa nebija tās profesija. Un, tā kā inteliģence bija atradinājusies no runāšanas ar tautu, tā neizbēgami pavisam pazaudēja spēju izprast masu psiholoģiju.