Mana Cīņa

Mums iebildīs, ka neiecietība un fanātisms ir raksturīgs tieši ebrejiem, un atsauksies uz dažādiem vēsturiskiem piemēriem. Varbūt tā arī ir patiesība. Tas būtu tikai sarūgtinoši. Ebreju neiecietībai un fanātismam vēsturē ir ļoti bēdīga loma. Taču diemžēl tas nemaina lietas būtību — ar iecietību un fanātismu pastāvošo kārtību nenomainīsim. Ja patiešām vēlamies vācu tautu atbrīvot no pašreizējām šausmām, tad mums nevajag mierināt sevi ar sapņiem, cik labi būtu, ja kaut kas un kaut kur nebūtu. Mums ir jādomā par to, ar kādiem līdzekļiem un par kādu cenu galu galā atbrīvosimies no pastāvošās kārtības. Tas, ka ebreju pasaules uzskats ir piesātināts ar velnišķīgu neiecietību, ir taisnība. Salauzt ebrejus mēs varēsim tikai tajā gadījumā, ja paši parādīsim tādu pat neiecietību, vēl stiprāku gribasspēku un ar tādu pat fanātismu aizstāvēsim atšķirīgu pasaules uzskatu, kas pēc savas būtības ir vistaisnīgākais un vistīrākais uzskats.

Nevienam nav aizliegts bēdāties, ka sakarā ar kristietības rašanos daudz brīvākajā antīkajā pasaulē pirmo reizi radās arī garīgais terors. Bet tāds ir fakts. Neviens nevar noliegt, ka pasaule nonāca tādā situācijā, kad varmācību varēja uzvarēt tikai ar varmācību un teroru — ar teroru. Lūk, tikai veicot tādu sagatavošanās darbu, var uzsākt jaunas kārtības radīšanu.

Politiskām partijām vienmēr ir tieksme uz kompromisiem, bet pasaules uzskatam — nekad. Politiskās partijas uzskata, ka tām līdzās jāpastāv arī citām partijām. Taču monolītais pasaules uzskats ir vienīgi nekļūdīgs.

Katrai politiskai partijai ir tendence zināmā mērā tiekties uz despotisku vienvaldību; tāda ir jebkuras partijas pasaules uzskata daļa. Bet programmu šaurie ietvari partijām liedz to varonību, kas nepieciešama monolītā pasaules uzskata veidošanai.

Labas partijas iecietība un pieticība iesaista tās rindās vājus cilvēkus, ar kuriem nevar veikt krusta karus. Lūk, tāpēc labas partijas lielākoties ātri kļūst sīkas un iestrēgst jau savas darbības sākumposmā. Tas liecina par to, ka partija atsakās no nopietnas cīņas par pasaules uzskatu un strikti pārorientējas uz tā saucamo "pozitīvo darbu". Citiem vārdiem, tā steidzas ieņemt vietu pie valsts pīrāga un saglabāt šo vietu pēc iespējas ilgāk. Tādi tagad kļūst šīs partijas centieni. Bet, ja alkatīgie konkurenti cenšas viņu atgrūst no valsts pīrāga, tad partijas domas un centieni tiek virzīti uz to, lai ar spēku un viltu savukārt pabīdītu malā minēto konkurentu un par katru cenu nolauztu sev gabaliņu pīrāga. Tie ir politikas šakāļi.

Monolītais pasaules uzskats nekad neparedz dalīties savā ietekmē ar citu pasaules uzskatu. Lūk, tāpēc monolītā pasaules uzskata piekritēji nepiekritīs sadarboties ar tām iestādēm, kas aizstāv citu pasaules uzskatu. Lūk, tāpēc tāda partija uzskata par savu galveno uzdevumu pilnīgi sagraut visas pretinieka idejas, "uzspridzināt" tās, izmantojot jebkurus līdzekļus, un cīnīties līdz uzvarai tik ilgi, kamēr ceļš uz to nebūs attīrīts.

Lai līdz galam tiktu novesta iznīcinošā cīņa pret visu veco un varētu nopietni sākt jaunā celtniecību, tiešām ir vajadzīgi apņēmīgi cīnītāji. Tāda cīņa vienmēr ir saistīta ar nopietnām briesmām. Monolītais pasaules uzskats uzvarēs tikai tad, ja tā aizstāvju pusē būs mūslaiku visneatlaidī­gākie un visvīrišķīgākie cilvēki, kuri pratīs radīt šim nolūkam patiešām stipru kaujiniecisku organizāciju. Sī mērķa sasniegšanai ir nepieciešams no visām idejām izdalīt visbūtiskākās un lielākās idejas. Tās skaidri un saprotami jānoformulē, un no tām jāveido konkrētās cilvēku kopas noteikts ticības simbols. Parastas politiskās partijas programma ir tikai recepte kārtējai vēlēšanu kampaņai. Cita lieta ir tādas programmas izstrādāšana, kuras pamatā ir monolīts pasaules uzskats. Tāda programma ir kara pieteikšana vecajai kārtībai ar visām tās iestādēm, kā arī citam pasaules uzskatam.

Turklāt pavisam nav nepieciešams, lai katrs jaunā pasaules uzskata piekritējs, kas ir ar mieru piedalīties cīņā, pilnīgi izprastu kustības vadoņu domas virzienu. Pietiek, ja viņš saprot tikai pašas galvenās idejas, uzticas tām tik kvēli, ka viņa vienīgā tieksme ir panākt jaunās mācības uzvaru. Mēs nekādā ziņā neuzskatām par obligātu, ka katram karavīram būtu jāzina karavadoņa augstākās stratēģijas nianses. No karavīra prasām tikai to, lai viņš būtu strikti disciplinēts un fanātiski ticētu mūsu lietas taisnī­gumam un spēkam. Tikai to prasām arī no šīs kustības ierindas piekritēja. Lielai kustībai ar lielu nākotni un vērienu tas ir pilnīgi pietiekami.

Armija nekur nederētu, ja tā sastāvētu tikai no ģenerāļiem (kaut vai no apmācītiem un sapratējiem ģenerāļiem). To pašu var sacīt par politisku kustību, kas pārstāv noteiktu pasaules uzskatu. Ja tā aptver tikai "izglītotus" ļaudis, tas arī nekur neder. Nē, mums ir vajadzīgi arī vienkārši, primitīvi karavīri, jo bez tā nav iedomājama disciplīna vispār.