Mūsu tautiskā valsts arī zinātni pratīs izmantot nacionālā lepnuma attīstības interesēs. Ievērojot to, mācīsim ne tikai vispārējo vēsturi, bet arī visu kultūras attīstības vēsturi. Izgudrotāju mēs slavēsim ne tikai kā lielu izgudrotāju, bet arī kā vācieti, mūsu tautas dēlu. Mēs iemācīsim cienīt ikvienu dižu cilvēku ne tikai kā lielu lietu radītāju, bet arī kā lielas nācijas dēlu. No visa vācu vēstures slaveno darbinieku plašā klāsta mēs izvēlēsimies visizcilākos un pratīsim panākt, lai viņus zinātu plašas jaunatnes masas. Ap šiem dižgariem tad arī veidosim nesatricināmās nacionālās izaugsmes lepno ēku.
No šī viedokļa raugoties, mums jāpārveido visas mācību programmas, un audzināšana pakāpeniski jāreorganizē tā, lai, skolu beidzot, jaunietis būtu nevis puspacifists un demokrāts, bet gan īsts vācietis.
Lai šī nacionālās piederības izjūta jau no sākuma būtu īsta, bet nevis iluzora, jau agrīnā jaunībā, kad cilvēki ir ļoti uzņēmīgi, ar dzelžainu konsekvenci ir jāieaudzina šādas domas.
Kas patiesi mīl savu tautu, tam vienmēr jābūt gatavam to apliecināt ar īstiem upuriem. Nav un nevar būt tādas nacionālās piederības izjūtas, kad cilvēks rūpējas tikai par savu paša labumu. Nav un nevar būt tāda nacionālisma, kas raksturīgs tikai atsevišķām šķirām. Par maz ir kliegt "urā", jāpanāk, lai šo saucienu pamatā būtu patiesa nācijas mīlestība un patiesas rūpes par tautas veselības saglabāšanu. Ar savu tautu varēsim lepoties tikai tad, ja mums nebūs kauns ne par vienu mūsu kārtu. Tauta, kuras liela daļa dzīvo pastāvīgā trūkumā, postā un sistemātiski iet bojā šajos smagajos dzīves apstākļos, nevar iedvest nekādu lepnumu. Tikai tad, kad visa tauta patiesi būs fiziski un morāli vesela, parādīsies prieks un lepnums, ka mēs piederam tieši šai tautai. Šo augstāko nacionālo lepnumu patiešām spēj izjust tikai tas, kas redz un izprot savas tautas lielumu.
Jau no mazotnes jaunajās sirdīs ir jāieaudzina cieņa pret nacionālismu apvienojumā ar sociālā taisnīguma izjūtu. Tikai tad izveidosies tauta, kuras pilsoņus cieši saistīs kopējas mīlestības, kopēja lepnuma un neuzvaramības saiknes.
Pašreizējam laikmetam raksturīgās bailes no šovinisma ir tikai laikmeta impotences simptoms. Šis laikmets nepazīst patiesi dziļu un stihisku spēku. Lūk, tāpēc šajā laikā netiek paveiktas lielas lietas.
Lieli apvērsumi nekad nebūtu iespējami, ja uz zemeslodes pastāvētu tikai mietpilsonisks klusums un kārtība, un nebūtu fanātisku un histērisku kaislību.
Mūsu pasaule nenoliedzami tuvojas lieliem pārveidojumiem. Jautājums ir tikai tāds, vai šie pārveidojumi būs āriskās cilvēces glābiņš, vai tikai nesīs labumu mūžīgajam ebrejam.
Mūsu valstij jāizaudzina paaudze, kas būs lielo priekšā stāvošo uzdevumu patiesi cienīga.
Uzvara piederēs tai tautai, kura pirmā nostāsies uz šī ceļa.
* * *
Par visu audzināšanas sistēmas vainagojumu jākļūst domai, ka pirmām kārtām mūsu jaunatne pilnīgi apzināti ir jāiepazīstina ar rases problēmu. Jaunatnei gan ar prātu, gan arī ar sirdi ir jāsaprot, ka šī problēma ir galvenā un centrālā problēma. Neviens jauneklis un neviena meitene nedrīkst aiziet no skolas pirms, neizprotot līdz galam, kāda milzīga un izšķiroša nozīme ir jautājumam par rases tīrību. Tikai tā mēs radīsim mūsu tautas rasiskās atdzimšanas pamatus. Tikai ejot šo ceļu, varam kaldināt visas mūsu turpmākās kultūras attīstības priekšnosacījumus.
Mums jāatceras, ka galu galā visa fiziskā un garīgā audzināšana var būt noderīga tikai tiem cilvēkiem, kas, izprotot rasu problēmas principiālo svarīgumu, patiešām ir gatavi darīt visu, lai saglabātu rases tīrību.
Pretējā gadījumā nenovēršami radīsies traģisks stāvoklis, kādā mēs pa daļai jau esam nonākuši, un mūs piemeklēs nelaime, kuras apmērus grūti iedomāties, proti, arī nākotnē mēs paliksim tikai kultūras mēslainē. Tas nozīmēs, ka ne tikai zaudēsim arvien vairāk mūsu tautas dēlu, bet arī mūsu asinis būs pakļautas sistemātiskai degradācijai. Sajaucoties ar citām rasēm, izdarām tām pakalpojumu, paceļot tās daudz augstākā attīstības līmenī, bet paši tiekam lemti sistemātiskai lejupslīdei un deģenerācijai.
Ja pratīsim uz minētajiem pamatiem pārveidot visu audzināšanas sistēmu, lai saglabātu tīru rasi, tad, protams, vislielāko labumu gūs arī armija. Mūsu valstī karadienests tiks uzskatīts tikai par jaunatnes audzināšanas noslēgumu.
* * *
Lai cik liela arī nebūtu jaunatnes fiziskās un garīgās audzināšanas nozīme mūsu nākotnes valstī, tikpat nozīmīgai jābūt arī sistemātiskai cilvēku atlasei.