Mana Cīņa

Par nožēlošanu, tagad vairs nevar teikt, ka vācu tautas rases kodols pārstāv kaut ko vienotu un veselu. Turklāt nevaram arī apgalvot, ka iepriekšējo patstāvīgo tautu asins sajaukšanās process pie mums jau būtu noticis tik sen, ka mūsu priekšā būtu jau jauna rase, kura izveidojusies šīs sajaukšanās rezultātā. Tieši pretēji, asins saindēšanās, kas ir skārusi mūsu tautas organismu — it īpaši pēc 30 gadu kara, — sekmē kā mūsu asins, tā arī dvēseles sairumu. Tas, ka mūsu tēvijas robežas paliek atklātas un visā to garumā pastāvīgi saskaramies ar svešām, neģermāņu tautām, kā arī visbeidzot (un tas ir galvenais), ka svešas asinis arvien vairāk ieplūst valsts iekšienē, — viss kopumā traucē asinīm pilnīgi sajaukties; nepietiek laika kaut kā galīga un pastāvīga radīšanai. Visos šajos procesos nevar izkristalizēties jauna rase. Patiesībā notiek tā, ka atsevišķu rasu sastāvdaļas mājo līdzās, viena ar otru nesaplūstot. Un visa tā rezultātā iznāk, ka sevišķi kritiskos brīžos, kad jebkura patiesi vienota tauta ātri sapulcējas vienā barā, mūsu vācu tauta tieši pretēji izklīst uz visām iespējamām pusēm. Atsevišķu rasu sastāvdaļas pie mums nav izvietotas pat teritoriāli, jo bieži vien vienā un tajā pašā teritorijā redzam dažādu rasu pārstāvjus. Blakus dzīvo ziemeļģermāņi, austrumgoti, rietumgoti un starp tiem visādi maisījumi. Tas nodara milzu ļaunumu: vācu tautai trūkst veselīga bara instinkta, kuru rada tikai asinsvienotība un kas briesmu brīdī vienmēr ir ļoti spēcīgs faktors. Tām tautām, kurām šī vienotība ir, kopējā ienaidnieka priekšā vienā mirklī pazūd visas nelielās iekšējās pretrunas. Un tad pretinieku sagaida vienotas nācijas vienota fronte, kas sargā kopīgo pavardu. Pie mums tā nenotiek. Blakus dzīvojošās, bet vēl pilnīgi nesajaukušās rases un rasu paliekas tā īsti neprot apvienoties pret kopīgo ienaidnieku. Tā ir īpašība, kuru pie mums sauc par ārkārtīgi izteiktu individuālismu. Miera laikā šī īpašība varbūt dažreiz ir derīga, bet, skatot attīstību kopumā, nākas atzīt, ka šī ultraindividuālisma dēļ mums ir liegta iespēja iekarot pasaules kundzību. Ja vēsturiskās attīstības gaita vācu tautai būtu bijusi tikpat stingra vienotība kā citām tautām, tad vācu valsts tagad noteikti valdītu pār visu zemeslodi. Pasaules vēstures gaita būtu bijusi pavisam citāda. Un neviens nevarēs apgalvot, ka mums nebūtu izdevies panākt to, ko tagad ar žēlabām un asarām cenšas sasniegt apžilbušie pacifisti. Tikai tad mēs varētu panākt, ka valda patiesi nesatricināms miers, jo tas miers, kas balstās uz zobenu uzvarām, ir daudz noturīgāks nekā "miers", kuru izdiedelējušas vecās pacifisma raudu sievas; tikai tāds miers būtu stabils un varētu pakļaut visu zemeslodi kungu tautas vadībai, kura spējīga nodrošināt visaugstāko kultūras uzplaukumu.

Tas, ka nav vienotas, vienas asins tautas, ir sagādājis mums neaprakstāmas ciešanas. Katrs vācu valdnieciņš varēja iegūt savu rezidenci, bet vācu tauta zaudēja to kundzības stāvokli, uz kuru tai bija pilnīgas tiesības.

Vācu tauta vēl arvien cieš no šīs sadrumstalotības. Tomēr jāsaka, ka tam, kas pagātnē un tagadnē ir nesis vienas vienīgas nelaimes, nākotnē var būt arī svētīga ietekme. Līdz šim bija ārkārtīgi kaitīgi, ka rasu sajaukšanās nenotika līdz galam un mums blakus turpināja dzīvot iepriekšējo patstāvīgo rasu drumslas un sastāvdaļas. Taču šeit slēpjas arī zināms labums: pateicoties tādai procesa virzībai kaut arī daļēji, tomēr saglabājās asins tīrība un daļa iedzīvotāju izglābās no rases degradēšanās.

Ir taisnība, ka, ja šis process būtu risinājies līdz galam, mūsu priekšā tagad būtu daudz vienotāks tautas organisms; turpretī kultūras līmenis kā tas ir zināms no jebkuru rasu sajaukšanās likuma — būtu zemāks par tās iedzīvotāju daļas kultūras līmeni, kura rasiskā nozīmē sākotnēji atradās uz augstākas pakāpes. Te arī slēpjas tā fakta pozitīvā puse, ka pie mums līdz šim vēl nav pilnīgi beidzies rasu sajaukšanās process. Tieši, pateicoties šim apstāklim, Vācijā vēl ir saglabājušās ievērojamas tīrasinīgu ziemeļģermāņu grupas, kurās mums jāsaskata galvenais dārgums un galvenā cerība. Drūmajos laikos, kad valdīja rasiskās attīstības likumu pilnīga neizpratne, cilvēki nepietiekami apzinājās šī fakta nozīmi un vienkārši uzskatīja visus cilvēkus par vienādiem un vienlīdzīgiem. Tagad zinām, ka tā nav. Tagad arī saprotam, ka, pilnīgam asins sajaukšanās procesam beidzoties, tā rezultātā radusies jaunā vienotība varbūt arī nodrošinātu mums lielāku ārējo spēku, bet visaugstākais cilvēces mērķis vairs nebūtu aizsniedzams: vienīgais daudz augstākas kultūras nesējs nogrimtu šīs jaunās "vienotās" tautas kopīgajā rasu "putrā" un tādējādi izzustu tā cilts, kuru liktenis ir izvēlējies daudz lielāku mērķu īstenošanai.

Liktenis ir bijis mums labvēlīgs un nav ļāvis šai nelaimei notikt. Tagad mūsu uzdevums ir izprast un izmantot šo apstākli.