Mana Cīņa

Tātad īsteni tautiskas valsts augstākajam mērķim jābūt rūpēm par to rases pamatkodola saglabāšanu, kas vienīgais ir spējīgs radīt kultūru, dāvāt cilvēcei visu skaisto, cienījamo un cēlo. Mēs, ārieši, ar valsti saprotam tikai rases dzīvo organismu, kurš nodrošina ne tikai pašu rases pastāvēšanu, bet arī visu tajā ietverto spēju tālākas un daudz augstākas attīstības iespēju, t.i., līdz visaugstākās brīvības pakāpei.

Lūk, kādai būtu jākļūst valstij. Tas, ko mums tagad uzspiež ar nosaukumu "valsts", ir tikai smagu cilvēcisko maldu produkts. Un šo maldu neizbēgams pavadonis ir tautas neaprakstāmās ciešanas.

Mēs, nacionālsociālisti, pilnīgi skaidri apzināmies, ka, aizstāvot augstāk minētos uzskatus par valsts lomu, uzstājamies kā revolucionāri, par kādiem mūs arī sauc ik uz soļa. Tomēr domājam un rīkojamies pilnīgi neatkarīgi no tā, kā pret mums izturēsies mūsu laikabiedri: aplaudēs vai noraidīs. Mums ir tikai viens pienākums – īstenības uzliktais pienākums. Un mēs pildīsim savu pienākumu ar ciešu pārliecību, ka nākamās paaudzes būs tālredzīgākas un ne tikai izpratīs mūsu pašreizējo rīcību, bet arī attaisnos un slavēs to.

* * *

Šeit arī parādās tā mēraukla, ar kādu mēs, nacionālsociālisti, vērtējam vienu vai otru valsti. Šis vērtējums vienmēr būs relatīvs, ciktāl mēs vadāmies no atsevišķas tautas redzesviedokļa; tas būs absolūts, ciktāl mēs vadāmies no visas cilvēces redzesviedokļa. Citiem vārdiem, valsts lietderību nevar vērtēt, balstoties uz to, cik liela kultūras vērtība vai spēks pieder šai valstij visas pārējās pasaules ietvaros. Šī lietderība jāvērtē, tikai ievērojot tās nozīmi konkrētai tautai.

Par paraugvalsti var uzskatīt tikai tādu, kura ne tikai atbilst tās pārstāvētās tautas svarīgākajiem dzīves nosacījumiem, bet arī ar savu pastāvēšanu patiesi nodrošina šīs tautas tālāku attīstību. Un tas ir neatkarīgi no tā, kāda vispārkulturāla nozīme minētajai valstij ir visas pārējās pasaules ietvaros. Jo valsts uzdevums nav radīt kādai nācijai jaunas spējas, bet gan nodrošināt brīvas attīstības iespējas jau esošajām nācijām un tām piemītošajām spējām.

Tātad par sliktu mēs sauksim tādu valsti, kura ar visiem savas pastāvēšanas nosacījumiem nolemj rasi — kultūras nesēju — iznīcībai.

Un tas notiek neatkarīgi no tā, ka pati par sevi šī valsts atrodas uz samērā augsta kultūras līmeņa.

Taču patiesībā šāda valsts sagrauj šīs kultūras tālākas attīstības priekšnosacījumus, kultūras, kuru nav radījusi valsts, bet gan pašā tautā iemiesotie kultūrradošie spēki. Valsts, kā jau minējām, pati par sevi pārstāv tikai formu, bet nevis saturu. Tautas kultūras līmenis nekādā ziņā nevar kalpot par tās valsts kvalitātes kritēriju, kurā dzīvo konkrētā tauta. Ir pilnīgi saprotams, ka kultūras ziņā augsti apdāvināta tauta ir daudz vērtīgāka nekā, teiksim, viena vai otra nēģeru cilts. Taču ir arī pilnīgi iespējams, ka valsts, kurā dzīvo šī daudz kulturālākā tauta, atbilst savam mērķim daudz mazāk nekā nēģeru cilts valstiskais organisms tiem mērķiem, kādi ir izvirzīti šai ciltij.

Tātad valsts labo vai slikto kvalitāti mēs nosakām tikai atkarībā no tā relatīvā labuma, kādu šī valsts dod konkrētajai tautai, bet nekādā gadījumā — atkarībā no nozīmes, kāda šai valstij vispār ir visas pārējās pasaules ietvaros.

Šis relatīvais kritērijs ir vienkāršs un viegli saprotams; daudz grūtāk ir atrast absolūto kritēriju, jo tas būtībā nav vairs atkarīgs no valsts labās kvalitātes, bet gan no konkrētas tautas labuma un tās attīstības līmeņa.

Tāpēc, kad runājam par daudz augstāku valsts misiju, nekad nedrīkstam aizmirst, ka šī misija būtībā ir ietverta pašas tautas īpašībās; valsts uzdevums ir ar visu sava organisma spēku nodrošināt tautas brīvu attīstību.

Ja gribam gūt skaidrību jautājumā par to, kāda īsti valsts mums, vāciešiem, ir vajadzīga vispirms pašiem jānoskaidro, kādi cilvēki dzīvo šajā valstī un kādiem mērķiem tai jākalpo.