Pasaulē varētu pastāvēt simtiem vispriekšzīmīgāko valstu, taču, ja izmirtu kultūras nesēji — ārieši, uz zemes vairs nepaliktu nevienas kultūras, kura kaut cik atbilstu pašreizējo augstākās kultūras tautu garīgajam līmenim. Var iet vēl tālāk. Var teikt, ka valsts pastāvēšanas fakts vēl ne mazākā mērā neizslēdz visa cilvēku dzimuma iznīcināšanas iespēju, ja augstāko rasu bojāejas dēļ būtu zaudētas augstākās garīgās īpašības un gara elastība.
Ja, piemēram, kādas tektoniskas iedarbības dēļ zemes virsma pārtaptu un no okeānu viļņiem parādītos jauni Himalaji, tad vienas tādas drausmīgas katastrofas dēļ varētu aiziet bojā Visas cilvēces kultūra. Mēs varēta, vērot, kā aiziet bojā visas valstis, sagrūst jebkāda kārtība, tiek iznīcināti visi tūkstošgadīgās attīstības dokumenti. Paliktu viens vienīgs miris klajums, kas klāts ar ūdeni un dubļiem. Bet, ja šajās Šausmās un haosā saglabātos kaut nedaudzi kultūras rases cilvēki, tad pēc gadu tūkstošiem uz zemes no jauna parādītos cilvēces radošā spēka un kultūras pazīmes. Pavisam un uz mūžīgiem laikiem zeme pārvērstos tuksnesī tikai tad, ja būtu gājusi bojā pēdējā kultūras rase un nebūtu palicis neviens tās pārstāvis. Šo domu apstiprina dažu mūsdienu valstu piemērs. Ja jaunizveidotā valstī nav pietiekami augstas kvalitātes rases, tad tā savā attīstībā netiks tālāk par iedīgli un ies pretim savam norietam.
Tāpat kā bija jāpazūd noteiktiem aizvēsturiskā perioda dzīvniekiem, lai dotu vietu citiem, arī cilvēkam būs jāpazūd, ja tam trūks garīgā spēka, kas ir vienīgais ierocis cīņā par pašsaglabāšanos.
Pati valsts nerada noteiktu kultūras pakāpi. Valsts tikai saglabā rasi, un tā nosaka kultūras pakāpi. Valsts pati par sevi var pastāvēt nemainīga simtiem gadu, bet tajā pašā laikā tautas kultūras spējas rasu sajaukuma rezultātā jau sen būs degradējušās un viss dzīves līmenis būs ārkārtīgi krities. Piemēram, mūsu tagadējā valsts kā formāls mehānisms var vilkt dzīvību vēl tādu vai citādu gadu skaitu, bet tajā pašā laikā mūsu rases sistemātiska saindēšanās nenovēršami pazemina tautas kultūras līmeni; jau tagad ir manāmas parādības, kuras var iedvest tikai šausmas.
Lūk, tādēļ, ir jākonstatē: nevis valsts ir augstākas sugas cilvēka rašanās galvenais priekšnosacījums, bet gan rase.
Šī rases īpašība ir mūžīga. Ir nepieciešami tikai atbilstoši ārējie apstākļi, lai tā varētu attīstīties. Kulturāli apdāvinātām, radošām nācijām vai, labāk teikt, rasēm bija šīs derīgās spējas arī tad, kad to attīstību traucēja nelabvēlīgi ārējie apstākļi.
Lūk, tādēļ visrupjākā kļūda būtu visu iztēlot tā, it kā pirms Kristus dzimšanas ģermāņiem "nebūtu bijis nekādas kultūras", it kā tie būtu bijuši "barbari". Īstenībā nebija nekā tamlīdzīga. Viņu ziemeļnieciskās tēvzemes skarbums tikai lika viņiem dzīvot tādos apstākļos, kas traucēja radošo spēku attīstību. Ja ģermāņi būtu nokļuvuši daudz labvēlīgākajos dienvidos un daudz zemāk attīstītās tautas būtu izmantotas par darbaspēku, tad viņos iemiesotās, īslaicīgi snaudošās spējas būtu uzziedējušas tikpat krāšņi kā senajiem grieķiem. Taču nevajag iedomāties, ka par šīm radošajām spējām augstākās rases var pateikties tikai ziemeļu klimatam. Pārvietojiet, teiksim, lapzemiešus vai eskimosus no ziemeļiem uz dienvidiem, tomēr viņi nekļūs par kultūru radītspējīgām tautām. Nē, šī brīnišķīgā radošā spēja ir raksturīga tikai ārietim. Tā var pagaidām iesnausties, ja viņš nonāk nelabvēlīgos apstākļos vai nokļūst vietā, kur daba ir pārāk nelabvēlīga. Taču šī spēja tūlīt parādīsies, līdzko viņš nokļūs labvēlīgākā dabas vidē.
No teiktā izriet secinājums: valsts ir līdzeklis ceļā uz mērķi. Pašas valsts mērķis ir fiziskā un morālā ziņā vienādu cilvēcisku būtņu kolektīva saglabāšana un tālāka attīstība. Šī saglabāšana vispirms attiecas tikai uz to kodolu, kas patiesībā pieder konkrētajai rasei un nodrošina tajā ietverto spēku attīstību. Daļa šī kodola nodrošinās dzīvības saglabāšanu, bet otra daļa sekmēs tālāku garīgo attīstību. Īstenībā viena daļa rada otrai daļai nepieciešamos priekšnosacījumus.
Valsts, kura nekalpo šim mērķim, ir kroplīga un lemta iznīcībai. Pats tās pastāvēšanas fakts vēl neko nepierāda. Neviens taču neteiks, ka laupītājbandas panākumi var attaisnot pašu laupīšanu.
Mēs, nacionālsociālisti, kā cīnītāji par jauno pasaules uzskatu nekad nedrīkstam stāties uz tik pazīstamā faktu pamata, kas ir viltus faktu pamats. Tad mēs būtu nevis cīnītāji par jauno, dižo ideju, bet gan nožēlojami mūsdienu melu vergi. Mums jāiemācās saskatīt būtisko atšķirību starp valsti kā trauku un rasi kā šī trauka saturu. Šim traukam ir kaut kāda jēga tikai tad, ja tas tiešām spēj saglabāt un pasargāt savu saturu.