Tam, kurš runā par vācu tautas augsto misiju šīs zemes virsū, jāsaprot, ka šī misija var būt tikai tādas valsts nodibināšana, kura par savu visaugstāko uzdevumu uzskatīs panākt vēl palikušās mūsu tautas cēlākās daļas saglabāšanu un atbalstīšanu un līdz ar to visas cilvēces attīstību.
Turklāt pirmo reizi cilvēces vēsturē valsts uzņemsies veikt patiešām lielu uzdevumu. "Klusuma un kārtības" saglabāšanas lozungs ir vienkārši smieklīgs. Labākajā gadījumā tas var tikai nodrošināt "klusu" blēdīšanos un laupīšanu. Taču lozungs par vāciešu labākās daļas saglabāšanu un atbalstīšanu, kura, pateicoties dieva žēlastībai, ir palikusi zemes virsū, būs patiesi liels un cēls. Un šāda misija patiešām ir lielas valsts cienīga.
No nedzīva mehānisma, kuram līdz šim ir bijusi tikai pašnospiedoša nozīme, beidzot radīsies patiesi dzīvs organisms, kura vienīgais mērķis būs kalpošana augstākajai idejai.
Vācu valstij sevī ir jāapvieno visi vācieši un tās svarīgākajam uzdevumam ir jābūt ne tikai apvienot un saglabāt, bet pakāpeniski arī palīdzēt ieņemt vadošo lomu tiem rases ziņā visvērtīgākajiem elementiem, kuri mums ir saglabājušies par spīti visam.
Bet tas, protams, nozīmē arī to, ka pašreizējais prostrācijas laiks ir jānomaina ar cīņas periodu. Vispirms mums jāiegaumē divas lietas: pirmkārt, zem guloša akmens pat ūdens netek, un, otrkārt, labākais aizstāvēšanās veids ir uzbrukums, jo tikai tas nodrošina uzvaru. Jo lielāks ir mērķis, uz kuru vērsti mūsu skati, un jo mazāk šī mērķa lielumu apzinās plašās tautas masas, jo lielāka nozīme būs mūsu panākumiem. Ja pareizi esam sapratuši savu mērķi un bez šaubīšanās, ar ciešu pārliecību savai lietai dosimies cīņā, panākumi nebūs ilgi jāgaida.
Pašreizējiem ierēdnieciskajiem valsts stūrmaņiem, protams, daudz mierīgāk šķiet "strādāt", lai saglabātu status quo, nekā būt spiestiem cīnīties par nezināmu nākotni. Daudz vieglāk ir valstī arī uz priekšu saskatīt vienkāršu mehānismu, kas pastāv tikai savas pastāvēšanas dēļ. Daudz vieglāk ir atkārtot tukšās frāzes, ka visa mūsu dzīve "pieder valstij". Cilvēks, protams, pastāv tādēļ, lai kalpotu cilvēcei, bet visam, kas nāk no tautas dzīlēm, jākalpo tautai. Saprotams, ka ir daudz vieglāk valsts varā saskatīt tikai noteiktas organizācijas mehānismu nekā pašsaglabāšanās instinkta augstāko iemiesojumu, kas piemīt konkrētajai tautai. Pirmajā gadījumā vājie cilvēki valsts varā saskata pašmērķi. Otrajā gadījumā valsti nākas uzskatīt tikai par varenu ieroci lielajā un mūžīgajā cīņā par izdzīvošanu. Tā priekšā ikvienam jānoliec galva, jo šajā gadījumā runa ir ne tikai par vienkāršu formālu un mehānisku iestādījumu, bet gan par dzīvības saglabāšanas kopējās gribas izpausmi.
Lūk, tādēļ priekšā stāvošajā lielajā cīņā par mūsu pasaules uzskatu iegūsim ļoti maz sabiedroto no tās vides, kas jau ir novecojusi, par nožēlu, ne tikai fiziski, bet arī garīgi. Tikai izņēmuma gadījumā pie mums atnāks sirmgalvji ar jaunām sirdīm un radošu prātu. Protams, ka no sabiedrības pie mums nekad nenāks tie, kuri par savas dzīves uzdevumu uzskata pašreizējās kārtības saglabāšanu.
Mums jārēķinās ne tikai ar tiem slāņiem, kuriem ir ļauna griba, bet arī ar bezgalīgi lielo armiju. Tā, no vienas puses, sastāv no liekuļiem un vienaldzīgajiem, bet, no otras puses,— no cilvēkiem, kas ir tieši ieinteresēti pašreizējās kārtības saglabāšanā. Mūsu izvirzītais lielais uzdevums pirmajā mirklī var likties bezcerīgs. Taču īstenībā tieši tā lielumā slēpjas realizēšanas iespējas.
Kaujas sauklis kļūst par signālu, kas mūsu rindās sasauc visus, kas ir stipri. Tieši mērķu lielums uzreiz atbaida sīkos ļautiņus vai arī tos atsijā pēc kāda laika. Toties zem mūsu karogiem pulcējas visi īsti kaujinieciska rakstura cilvēki. Pilnīgi skaidri jāapzinās: ja vienā pusē redzam augstākās enerģijas un noteiktības koncentrāciju, bet otrā — plašas vienaldzīgo masas, tad nelielais mazākums, kas pulcējies pirmajā nometnē, vienmēr gūs uzvaru pār milzīgo vairākumu otrā pusē. Pasaules vēsturi veido mazākums, ja vien šajā mazākumā ir iemiesota liela griba un noteiktība.
Uzdevumu grandiozitāte liedz noticēt mūsu uzvaras iespējamībai: īstenībā tieši tie nosaka uzvaru. Tieši uzdevumu lielums un grūtības nosaka to, ka mūsu nometnē sapulcēsies tikai labākie cīnītāji. Un tieši šī atlase ir visu panākumu garantija.
* * *