Mana Cīņa

Tautiskumu vai, labāk sakot, rasi nosaka nevis valodas, bet gan asiņu kopība. Tas nozīmē, ka par īstu ģermanizāciju varētu runāt tikai tad, ja izdotos panākt, ka šī procesa rezultātā uzvarētāju dzīslās plūstu vācu asinis. Bet tas nav iespējams. Asinssajaukšanās tikai izraisa pārmaiņas, kas pazemina daudz augstākas rases līmeni. Galarezultātā tiek iznīcinātas tieši tās īpašības, kas savulaik arī nodrošināja iekarotājas tautas uzvaru. Nāciju sajaukšanās procesā sevišķi cieš garīgās spējas. Tā notiek, neskatoties uz to, ka sajaukušās nācijas runās bijušās, daudz augstākās rases valodā. Kādu laiku vēl notiks abu sajaukušos nāciju atšķirīgo rakstura pazīmju sāncensība. Pakāpeniski slīdot lejup, sajaukušās tautas tomēr vēl var radīt pēdējos spilgtos kultūras attīstības uzplaiksnījumus Dažreiz šiem uzplaiksnījumiem ir pat negaidīti plašs vēriens. Tomēr tie ir tikai uzplaiksnījumi. Pirmajās krustojuma paaudzēs pārsvars vēl ir augstākas kvalitātes asinīm, bet sajaukšanās galaprodukts nenovēršami stāvēs tuvāk zemākajai rasei. Un galarezultāts nenovēršami būs kultūras regress.

Tagad mēs varam uzskatīt tikai par laimi, ka Jozefa II laikā šāda Austrijas ģermanizācija neizdevās. Ja būtu izdevusies, tad Austrija kā valsts, iespējams, nebūtu sabrukusi, bet tas būtu noticis tikai uz vācu nācijas rases līmeņa pazemināšanās rēķina. Paietu gadsimti, un vecajā Austrijā varbūt arī izkristalizētos zināms bara instinkts, bet pats "bars" būtu noslīdējis par dažām pakāpēm zemāk. Varbūt Austrijā arī izveidotos tauta kā valsts idejas nesēja, taču nenovēršami ietu bojā tauta — kultūras nesēja.

Vācu nācijai ir daudz labāk, ka šis sajaukšanās process nav noticis, lai gan tas nebija cēlas tālredzības, bet gan tikai Habsburgu aprobežotās tuvredzības rezultāts. Ja šī sajaukšanās būtu notikusi, diez vai tagad par Austrijas vāciešiem varētu runāt kā par nozīmīgu kultūras faktoru.

Ne tikai Austrijā, bet arī pašā Vācijā tā saucamās nacionālās aprindas bieži vien vadījās un vadās no šīm pašām idejām. Jo, piemēram, daudzu izvirzītā Polijas "politika", kuras mērķis ir "ģermanizēt" Austrumus, par nožēlu, slēpjas tajos pašos maldīgajos spriedumos. Arī tur cilvēki cer "ģermanizēt", vienkārši ieviešot vācu valodu. Taču arī šajā gadījumā mēs gūtu tikai ļoti bēdīgus rezultātus: poļu tauta tāpat būtu palikusi poļu tauta, tā tikai svešā valodā izteiktu mums savas svešās idejas. Tāda mūsu rasei sveša tauta, būdama uz daudz zemākas attīstības pakāpes, tikai kompromitētu mūsu tautas augsto stāvokli un cieņu.

Padomājiet tikai, — kādu milzīgu ļaunumu mums nodara jau tas vien, ka uz Ameriku emigrējis ebrejs, kurš prot kaut cik buldurēt vāciski, ASV dažkārt tiek uzskatīts par vācieti. Varētu šķist, ka nevienam pat prātā nevar ienākt, ka tādēļ vien šiem utainiem emigrantiem no Austrumiem, kas runā vāciski, ir vāciska arī izcelsme. Tajā pašā laikā vispirms tieši mēs, pēc amerikāņu domām, zināmā mērā esam atbildīgi par šiem utainajiem ebrejiem.

Vēstures gaitā par derīgu ģermanizāciju būtu uzskatāma tā zemes ģermanizācija, ko mūsu senči izdarīja ar ieročiem rokās, iekarojot noteiktas zemes un nometinot tajās vācu zemniekus. Bet, tā kā tās rezultātā mūsu tautas organismā tika ielietas svešas asinis, tad mūsu senči sekmēja arī sadrumstalotības un ārkārtīgi izteiktā vāciskā individuālisma veidošanos, kas dažās aprindās, diemžēl, tiek uzskatīts par diezgan pozitīvu parādību.

Arī trešās grupas cilvēkiem valsts zināmā mērā vēl ir pašmērķis; valsts saglabāšanu šī grupa uzskata par cilvēka sūtības augstāko uzdevumu.

Apkopojot augstāk teikto, var sacīt: visus šos uzskatus vieno galvenās domas neizpratne, t.i., ka visu kultūras attīstību pirmām kārtām nosaka rase; tādēļ galvenajam valsts uzdevumam jābūt rases saglabāšanai, tās uzlabošanai, jo no tā galvenokārt ir atkarīga visa cilvēces kultūras attīstības gaita.

Visgalējākos loģiskos secinājumus no šiem kļūdainajiem uzskatiem par valsts būtību un mērķi izdarīja ebrejs Kārlis Markss. Buržuāziskā pasaule nošķīra valsts ideju no idejas par rasi un, nespēdama rasiskā redzes viedokļa vietā izvirzīt kaut kādu citu, līdzvērtīgu ideju, pavēra ceļu mācībai, kura vispār noliedz valsti.

Lūk, tādēļ arī šajā jomā buržuāziskās pasaules cīņa pret marksistisko internacionālismu ne pie kā nevar novest Tā pati ir satricinājusi pamatu, kuram būtu jābūt par šīs pasaules ideju pamatu. Bet pieredzējušais pretinieks tūlīt uztvēra ienaidnieka vājo punktu un vērsās pret to ar ieroci, kuru buržuāziskā pasaule negribot bija ielikusi tam rokās.

Lūk, tāpēc par mūsu uz vispārtautisku pasaules uzskatu balstītās kustības galveno pienākumu ir uzskatāmas rūpes par to, lai beidzot tiktu radīts vienots uzskats par valsts mērķi un būtību.

Principiāli pareizs uzskats par valsti ir tāds, ka tā nav vis mērķis, bet gan līdzeklis ceļā uz mērķi. Tiesa, bez valsts nav iespējama augsta cilvēces kultūra, taču pati valsts vēl nav galvenais kultūras faktors. Galvenais ir vienīgi piederība rasei, kura spējīga kļūt par kultūras radītāju.