Mana Cīņa

Bieži vien pati daba izdara savus labojumus tautu sajaukšanās procesā, un šie labojumi ir vērsti uz rases tīrības saglabāšanu. Daba nemīl rasu sajaukumus. Īpašas grūtības pēc nācijas sajaukšanās nākas piedzīvot trešajai, ceturtajai un piektajai paaudzei. Tām vairs nepiemīt ne augstākās rases īpašības, ne arī asins vienotība; tām nav ne vienotas gribas, ne arī vienotas dzīves enerģijas vispār. Kritiskos brīžos vienota rase ātri pieņemtu vienprātīgu lēmumu. Taču šādi sašķelta rase noteikti būs neizlēmīga, un visi tās pasākumi būs tikai nekonsekventi padarīts darbs. Tas nozīmē, ka sašķeltās rases ir ne tikai vārgākas par vienotajām, bet arī tieši šī vārguma dēļ var būt nolemtas straujākai iznīcībai. Vēsturē ir zināmi ļoti daudzi gadījumi, kad, pastāvot vieniem un tiem pašiem nosacījumiem, vienota rase kaujā spēj noturēties, bet sajaukta — aiziet bojā. Tā mēs esam spiesti ieraudzīt pašas dabas izdarītās korekcijas. Taču daba bieži vien iet vēl tālāk. Tā ierobežo sajaukušos nāciju dzimstības spējas. Tādējādi daba vispār traucē sakrustotu tautu tālāku vairošanos, un tas var beigties ar kādas tautas pilnīgu izmiršanu.

Ja noteiktas rases viena persona stājas sakaros ar daudz zemākas rases personu, tad iesākumā pazemināsies tikai pēcnācēju attīstības līmenis; vēlāk radīsies novājināta paaudze salīdzinājumā ar to laulāto pēcnācējiem, kuru rases nav sajaukuši. Ja turpmāk nebūs augstākas rases svaigu asiņu pieplūduma, tad, turpinot mūsu minētā pirmā pāra pēcnācēju krustošanos, šīs līnijas pēcnācēji vai nu vispār izmirs gudrās dabas iejaukšanās rezultātā, vai arī gadu tūkstošu laikā, tūkstoškārt sajaucoties, parādīsies jauna suga, kas būs pilnīgi atšķirīga no pirmajām sajauktajām rasēm. Būs radusies jauna tautība ar tai raksturīgu pretestības spēku, taču tā būs nonākusi uz daudz zemākas pakāpes nekā augstākā rase, kura bija piedalījusies pirmajā rasu sajaukšanās procesā. Bet arī šajā gadījumā jaunā, daudz zemākā rase nenovēršami ies bojā cīņā ar augstāko rasi, ja vien tāda uz zemes vēl būs palikusi. Šī daudz zemākā rase nekad nevarēs izturēt cīņu ar tikpat vienotu, tomēr uz kultūras kāpnēm daudz augstāk stāvošu rasi. Tai nepietiks ne radošo spēju, ne garīgā elastīguma, jo daudzkārtējas sajaukšanas rezultātā tā būs cietusi tikai zaudējumus.

Tādējādi var teikt: jebkura veida rasu sajaukšanās agri vai vēlu nenovēršami noved pie tās pēcnācēju paaudzes bojāejas, kura radusies sajaukšanās rezultātā, ja vien uz zemes tīrā veidā kaut daļēji ir saglabājusies augstākā rase, kas piedalījusies sajaukšanās procesā. Tikai tad, ja pilnīgi visa augstākā rase līdz pat beigām piedalās sajaukšanās procesā, sajaukšanās galaproduktam vairs nedraudēs briesmas.

Šajā secinājumā slēpjas zināma garantija, ka ir iespējama pakāpeniska dabiskā atdzimšana.

Tā kā uz zemes saglabāsies rases ziņā tīri elementi, kas nebūs piedalījušies sajaukšanās procesā, tad arī pakāpeniski samazināsies rasu saindēšanās.

Tas notiks pats no sevis, ja iedzīvotājiem būs spēcīgi izteikts rases instinkts un viņi tikai īpašas apstākļu sakritības dēļ uz laiku ir novirzījušies no rasu ziņā normāli tīras vairošanās ceļa. Kad ārkārtējie apstākļi būs beigušies, tā rases daļa, kura būs saglabājusi savu tīrību, atkal tieksies pēc laulībām tikai ar rasu ziņā tīriem elementiem un tādējādi pienāks gals tālākai rasu sajaukšanai. Tad rasu sajaukšanās rezultātā radušies iedzīvotāji atkal atstās priekšplānu, ja vien skaitliski tie nebūs kļuvuši par tik gigantisku spēku, ka nekāda savas rases tīrību saglabātāju elementu pretestība vairs nebūs iespējama.

Ja cilvēks pats ir zaudējis instinkta tīrību, tad viņam nav ko cerēt uz dabas palīdzību. Lai daba palīdzētu, cilvēkam pašam ar saprāta spēku ir jācenšas atjaunot instinkta trūkumu. Tad var palīdzēt vienīgi saprāts. Taču bieži vien mēs vērojam pavisam ko citu. Savā aklumā cilvēks turpina nīdēt savas rasiskās tīrības pēdējās atliekas, kamēr galu galā viņš to pazaudē pilnīgi un galīgi. Tad mēs jau iegūstam to viendabīgo un bezveidīgo rases masu, kurā daudzi mūslaiku cilvēces labdari saskata ideālu. Tā ir visas cilvēces lielākā nelaime. Šāds sajaukums neradīs cilvēku, kurš būs spējīgs būt par kultūras nesēju vai, labāk sakot, par kultūras pamatu licēju un tās radītāju. Šāds sajaukums tikai rada lielu baru, lielu un bezveidīgu dzīvnieku bara masu.

Un tādā gadījumā cilvēces vēsturisko misiju varētu uzskatīt par pabeigtu.

Ja negribam, lai mūsu zeme nonāk šādā stāvoklī, tad mums reiz par visām reizēm jāsaprot, ka vācu valstu uzdevums pirmām kārtām ir principiāli darīt galu jebkurai tālākai rasu sajaukšanai.

Tagadējā nožēlojamā paaudze, protams, tūlīt sāks protestēt, ka nav pieļaujama iejaukšanās cilvēka vissvētākajās tiesībās. Nē, teiksim mēs šiem cilvēkiem, mēs zinām tikai vienas vissvētākās cilvēka tiesības, kas reizē ir arī vissvētākais cilvēka pienākums: cilvēkam nemitīgi ir jārūpējas par to, lai viņa asinis paliktu tīras, jo tikai, saglabājot cilvēces labāko daļu, mēs nodrošinām visai cilvēcei daudz augstākas un cēlākas attīstības iespēju.