Mana Cīņa

Mūsdienās plaši izplatīto uzskatu par valsts lomu raksturo tas, ka valstij nav nekā kopīga ar rases priekšnosacījumiem. Valstij gan tiek piedēvēts noteikts radošs kultūras spēks. Taču pirmām kārtām tā tiek uzskatīta par noteiktas saimnieciskas nepieciešamības produktu, labākajā gadījumā - par noteikta cilvēku kopuma politiskās varas paplašināšanas centienu rezultātu. Šāds uzskats savā loģiskajā attīstībā ved ne tikai uz rases pirmatnējā spēka noliegšanu, bet arī uz personības lomas nenovērtēšanu. Dažādu rasu lomas nenovērtēšana kultūras attīstībā nenovēršami noved pie tā, ka mēs pārstājam izprast arī personības lomu šajā jomā. Vienai lielai kļūdai seko līdzi cita kļūda. Ja mēs nesaskatām rasu atšķirības, tad tas noved pie atšķirību ignorēšanas starp dažādām tautām, un pēc tam loģiski tiek ignorētas arī atšķirības starp atsevišķiem cilvēkiem. Ebreja Kārļa Marksa garabērns - marksisma mācība - nav nekas cits, kā šo jau sen pastāvošo un plaši izplatīto nepareizo priekšstatu pārvēršana noteiktā politiskas ticības simbolā. Marksisma mācības pārsteidzošie politiskie panākumi būtu pilnīgi neiespējami, ja marksisma pamatā nebūtu šīs sensenis izplatītās un izkropļotās idejas. Šī inde jau sen virmo gaisā. Tās postošajai ietekmei ir bijuši pakļauti miljoniem cilvēku. Tikai nebija cilvēka, kurš šo saindēto ideju noformulētu. Un, lūk, šis cilvēks atradās. Tas bija Kārlis Markss. Viņš gaišredzīgi uzminēja, kāds graujošs spēks var būt šai indei. Ar burvja veiklību K.Markss radīja koncentrētu mācību, kas tika vērsta uz iespējami straujāku visu pasaules brīvo nāciju neatkarības iznīcināšanu; šo indīgo mācību viņš nodeva savas paša rases kalpībā.

Tādējādi marksisma mācība ir tikai tagad plaši izplatītu priekšstatu un uzskatu koncentrēts idejisks ekstrakts. Jau šī iemesla dēļ tā saucamās buržuāziskās pasaules cīņa pret marksismu ir vienkārši smieklīga un bezmērķīga, jo šī pasaule būtībā ir viscaur saindēta ar šīm indēm. Buržuāzijas pasaules uzskats no marksistu pasaules uzskata atšķiras tikai ar piesātinātības pakāpi un personībām. Buržuāziskā pasaule ir marksistiska. Starpība ir tikai tā, ka buržuāzija tic vienas noteiktas cilvēku grupas (buržuāzijas) kundzībai, bet marksisms cenšas nodot varu citas grupas – ebreju - rokās.

Pretstatā tam tautiskais pasaules uzskats galveno lomu piešķir rasei. Šis pasaules uzskats valsti principiāli uzskata tikai par līdzekli mērķa sasniegšanai, bet par mērķi izvirza cilvēces pastāvēšanu uz rasu pamata. Tādējādi tautiskais pasaules uzskats nekādā gadījumā netic rasu vienlīdzībai. Tas saprot, ka rases viena no otras atšķiras. Tās ir iedalāmās zemākās un augstākās rasēs, un mūsu uzdevums uz šīs pasaules ir palīdzēt gūt uzvaru labākajai, visspēcīgākajai rasei, kurai jāpakļauj sev sliktākā un vājākā rase. Tādējādi tautiskais pasaules uzskats aizstāv dabas aristokrātisma pamatideju un tic, ka tas attiecas uz visu šajā pasaulē sastopamo, ieskaitot katru dzīvo būtni. Tas atzīst ne tikai rasu dažādo vērtību, bet arī to, ka atsevišķiem cilvēkiem ir dažāda vērtība, un no "masu" jēdziena prot izlobīt "personības" jēdzienu. Līdz ar to tautiskajam pasaules uzskatam ir organizētāja nozīme pretstatā marksisma dezorganizētājam spēkam. Tautiskais pasaules uzskats atzīst cilvēces idealizācijas nepieciešamību, jo saskata tajā visas mūsu esamības priekšnosacījumu. Taču tas neatzīst jebkuras ētiskas idejas pastāvēšanu, ja tā rada draudus uz rasu pamata izkārtotai dzīvei, kas ir pašas augstākās ētikas iemiesojums. Citādi šajā bastardu pilnajā, šaurajā pasaulē uz visiem laikiem būtu zaudēti visi cilvēciskie jēdzieni par skaisto un cēlo, visi cilvēciskie priekšstati par ideālu nākotni.

Cilvēces kultūra un civilizācija uz zemes ir cieši saistīta ar āriešu pastāvēšanu. Ja ārieši pakāpeniski izmirtu vai vienā mirklī ietu bojā, tas nozīmētu, ka visa zemeslode atkal ietītos necaurredzamā kultūras trūkuma plīvurā.

Vislielākais noziegums tautiskā pasaules uzskata izpratnē ir pret cilvēces kultūru virzīta darbība, iznīcinot šīs kultūras nesējus. Kas paceļ roku pret dieva līdzinieku zemes virsū, tas saceļas pret brīnumainās zemes žēlsirdīgo radītāju, vienlaikus veicinot mūsu izdzīšanu no paradīzes.

Tas nozīmē, ka tautiskais pasaules uzskats iet roku rokā ar dabas vispatiesāko vēlēšanos. Šis uzskats palīdz atjaunot brīvo spēku spēli, kas vienīgā ved uz augstāko pilnību un vienīgā spēj nodrošināt labākās rases uzvaru, kuras īpašumā jābūt visai zemeslodei.

Visi jūtam, ka tālā nākotnē cilvēcei tiks izvirzītas problēmas, kuras atrisināt būs pa spēkam tikai augstākajai rasei. Un tikai augstākā, valdošā rase, balstoties uz visiem līdzekļiem un iespējām, kādas sniedz zemeslode, būs radīta atrisināt šīs problēmas.

* * *