Mana Cīņa

Kāda cilvēka smadzenēs rodas ģeniāla ideja. Šis cilvēks jūt aicinājumu darīt šo ideju zināmu visai cilvēcei. Viņš sāk sludināt savus uzskatus un pamazām iekaro sev noteiktu piekritēju loku. Kamēr šis cilvēks savas idejas nodod citiem cilvēkiem personiski un tieši, mēs redzam pašu dabiskāko un ideālāko idejas izplatīšanas formu. Bet tad jaunās mācības piekritēju skaits sāk strauji augt, un lielās idejas autoram jau kļūst neiespējami tieši stāties sakaros ar milzīgo skaitu savu piekritēju un vadīt visu agrākajā veidā. Paplašinoties kustībai, vadoņa tiešs kontakts ar visiem viņa piekritējiem kļūst neiespējams, un rodas nepieciešamība pēc starpniecības aparāta. Līdz ar to agrākā ideālā idejas izplatīšanas forma kļūst neiespējama; tagad nākas izmantot nenovēršamo ļaunumu — organizāciju. Uz vietām tiek veidotas pirmās palīggrupas. Ja runa ir par politisku kustību, tad rodas pirmās vietējās komitejas, kuras ir vēlākās, daudz sazarotākās organizācijas iedīgļi.

Lai pieļautu vietējo grupu organizāciju, ir jānodrošina, lai šīs grupas bez ierunām atzītu visas kustības idejiskā vadītāja un viņa radītās skolas varu. Bez tā nav iespējams saglabāt visas mācības vienotību. Milzīga ģeopolitiska nozīme ir kāda noteikta punkta izvēlei, kuram jākļūst par visas kustības centru. Lai tā būtu stabila un tās vadība neapstrīdami un absolūti atzīta, vispirms ir jāizraugās noteikts kustības ģeogrāfiskais punkts, kuram būtu maģiska ietekme uz visiem piekritējiem un kas tiem nozīmētu Meku vai Romu.

Lūk, tāpēc kustības dibinātājs, veidodams pirmās vietējās organizācijas, nekad nedrīkst aizmirst šo uzdevumu: kustības sākotnējam centram ne tikai jāsaglabā sava ietekme, bet arī sistemātiski tā jāpalielina. Jo vairāk palielinās zemākās šūniņas, jo vairāk jaunu organizāciju rodas, jo vairāk jāpieaug kustības centra idejiskajai, morālajai un faktiskajai ietekmei.

Vispirms piekritēju skaita pieaugums radīja nepieciešamību izveidot vietējās organizācijas. Taču tālāka izaugsme rada jau nepieciešamību izveidot jaunus organizācijas posmus — rajonu, apgabalu organizācijas utt.

Sākotnēji kustības centrs samērā viegli saglabās savu ietekmi uz vietējām pirmorganizācijām. Taču jau daudz grūtāk tam būs saglabāt pilnīgi ietekmi uz jaunām, augstāka tipa organizācijām; tomēr šī ietekme ir jāsaglabā раз- katru cenu, jo bez tā nav iespējama kustības vienotība, nav iespējams reāli īstenot to ideju, kuras vārdā kustība ir sākusies.

Pēc tam kustība attīstās un līdz ar to rodas nepieciešamība radīt vēl jaunus, augstākus organizācijas posmus — apvidu un apgabalu organizācijas. Tagad jāpanāk, lai kustības sākotnējais centrs saglabātu savu neapšaubāmo ietekmi ari uz šiem posmiem. Tikai tas nodrošinās skolas un mācības vienotību.

Tāpēc jaunu organizāciju veidošana ir pieļaujama tikai ar nosacījumu, ka centrs pilnīgi spēj nodrošināt sev neapstrīdamu idejisko autoritāti pār visām šīm organizācijām. Ja ir runa par politisku organizāciju, tad šī garantija bieži vien tiek nodrošināta tikai ar reālu praktisku spēku.

Tādējādi, veidojot organizāciju, jāievēro šādi noteikumi:

1)      Vispirms nepieciešams koncentrēt visu darbu vienā punktā. Mums tā bija Minhene. Šeit nepieciešams izveidot pilnīgi uzticamu piekritēju loku, radīt skolu, kas būtu derīga vadoņa ideju tālākai izplatīšanai. Iekarot autoritāti, kas varētu izplatīties ari uz visām citām organizācijām nākotnē, var tikai tad, ja vispirms izdosies gūt visiem redzamus panākumus jau minētajā centrā.

Lai plašai tautas masai darītu zināmu pašu kustību, lai kaut nedaudz padarītu pazīstamus kustības vadoņu vārdus, bija nepieciešams kaut vai vienā noteiktā pilsētā ne tikai iedragāt pamatu marksistiskās mācības idejas neuzvaramībai, bet arī pierādīt, ka jaunā, marksismam naidīgā kustība ir pilnīgi spējīga attīstīties.

2) Vietēju grupu veidošanos varēja pieļaut tikai tādā mērā, lai pilnīgi būtu nodrošināta centrālā vadības vara Minhenē.

3) Rajonu, apvidu un apgabalu organizāciju veidošanos arī vajadzēja regulēt, pieļaujot to izveidošanos tikai tādā mērā, lai pilnīgi būtu nodrošināta faktiskā Minhenes vadība.

Protams, organizatorisko formu attīstība ir cieši saistīta ar to nepieciešamo vadošo personu esamību. Te ir iespējami divi ceļi:

1)       Ja kustībai ir nepieciešamie finansu līdzekļi spējīgu vadītāju izaudzināšanai, tad tā šos cilvēkus sagatavo, ievērojot svarīgākos taktikas

plānus.

Šis ceļš ir vieglāks un ātrāks. Taču tam vajag daudz naudas, jo šādam vadītāju kontingentam ir nepieciešams pastāvīgs atalgojums.

2)        Ja kustībai nav pietiekami daudz naudas līdzekļu, tad tā nevar pastāvīgi algot savus vadītājus. Šis ceļš ir ilgāks un grūtāks.

Šajā gadījumā vadībai reizēm nākas pieļaut, ka veselos apgabalos noteiktu laiku nav nekādas organizācijas, kamēr kustības piekritēju vidū atrodas pietiekami spējīgs cilvēks, kuram centrālā vadība var uzdot organizēt darbu attiecīgajā rajonā vai apgabalā.