Lidojošie šķīvji

Patiesību sakot, Riho pats nezināja, kādēļ viņš no Marju dārza tā pa kaklu pa galvu bija aizskrējis. Jir­nasa negaidītā parādīšanās ceriņu krūmā it kā para­lizēja viņa spēju domāt un neļāva mierīgi apsvērt stāvokli. Tiesa gan, lecot pāri sētai, viņam uz mirkli pavī­dēja doma, sak, kāpēc viņš tik apkaunojoši bēg. Atmas­kots viņš bija tā kā tā, ko nu vairs… Bet sasparojies viņš vairs nevarēja apstāties un drāzās cauri kaimiņu dārzam uz ielas. Tai pašā laikā atskanēja Jirnasa sau­cieni, un tad bija pārāk vēlu griezties atpakaļ. Tādā gadījumā šis miegainais Jirnass vēl varētu iedomāties, ka viņa kliegšanas dēļ barjerskrējiens palicis pusratā.

Riho bija ticis uz ielas. Skaidrāks par skaidru, ka viņam dažu sekunžu laikā jāpazūd. Ik mirkli Jirnass varēja viņu panākt, ik mirkli varēja arī visi pārējie mesties ārā pa Marju dārza vārtiņiem. Kur gan viņš varētu paslēpties? Pretējo māju dārzi pārāk klaji, lai tur atrastu pieklājīgu slēptuvi. Bet šī mašīna? Tieši kā pēc pasūtījuma tepat bija apstājusies smagā automa­šīna ar slēgtu kasti. Un pēc mirkļa Riho jau elsa kra­vas kastē, rūpīgi paslēpies kaktiņā, lai kāds viņu ne­jauši nepamanītu.

Mēs jau zinām, ka visi pārējie brīnījās par Riho dīvaino nozušanu, un zinām arī, ka no pretējās mājas iznāca šoferis un aizbrauca. Kad motors sāka darboties, Riho uz mirkli sajuta stipru kārdinājumu izlēkt no ma­šīnas. Varbūt viņš ari būtu izlēcis, ja tajā mirklī viņam prātā būtu ienākusi vecātēva jubileja. Bet viņa domas bija citur, un viņam tobrīd nebija ne mazākās vēlēša­nās skatīties acīs Jirnasam, Marju, Ķertai vai pat Pē­terim. Tā viņš palika uz vietas un nolēma izlēkt izde­vīgākā brīdī.

Vecātēva jubilejas svinības Riho ienāca prātā tikai tad, kad viņš no ciemata jau bija desmitiem kilometru tālu. Grūti bija aplēst, kad pienāks izdevīgais brīdis automašīnu atstāt. Jau ciematā šoferis brauca ātri. Ne­vienā ielu krustojumā viņš ātrumu nesamazināja tā, ka Riho varētu izlēkt, — labāk pāris dienu sirgt ar siksnas bakām nekā ļaut uz visu vasaru ieģipsēt savus locekļus. Te, ārā no ciemata, mašīna vēl negantāk drāzās uz nezināmām tālēm. Garām zibēja siena zārdi, |audis tīru­mos, reizumis ceļmalā vaukšķēja kāds suņuks. Bet ma­šīna nepagurusi turpināja savu nāves braucienu.

Tieši par nāves braucienu Riho savās domās nosauca šo nelaimīgo ceļojumu. Un pie katra nākamā kilometru staba viņa sirds sažņaudzās arvien sāpīgāk. Mājās viņu drīz sāks gaidīt. Māte jau no rīta bija izgludinājusi viņa balto kreklu. Vismaz veselu nedēļu tika runāts par vecātēva lielo jubileju. Helmi tante ar dēlu bija solī­jusies pat no Sāmsalas ierasties. Bet viņš, Riho, tikai brauc un brauc, un viņam nav ne jausmas, kad šis brauciens beigsies.

Ja nu saņemtu dūšu un mēģinātu šoferim kaut kā dot zīmi? Labi stipri pieklauvētu vai kliegtu? Bet ej nu sazini, varbūt tad viss kļūs vēl trakāks. Zaķus necieš ne vilcienā, ne uz kuģa, un grūti iedomāties, lai kāds šoferis autozaķim teiktu paldies.

Divdesmit piektais kilometru stabs…

Sasodītais Jirnass! Vajadzēja viņam bāzt degunu ce­riņu krūmā. Nez vai griezi viņš cerēja tur ieraudzīt, vai. Uzskata sevi par diez cik veiklu izlūku, bet pats kāpj otram cilvēkam tieši virsū. Roka sāp vēl tagad. Tikai Jirnasa dēļ šitas trādirīdis gāja vaļā. Kaut gan… Nu, ja atskatās pagātnē… Vai viņam vispār vajadzēja sākt ar to ķīli. Ar ķīļa iedzīšanu viss patiesībā sakās. Un tad vēl nodoms citus izmuļķot. Nezin kurš tagad ir muļķis? Tieši kā likteņa atmaksa…

Abpus ceļa pletās tikai mežs, kas kļuva arvien retāks.

Ja nopietni pārdomā, tad jāšaubās, vai ar ķīļa iedzī­šanu būtu kas prātīgs iznācis. Šķiet, ka Mēlika draugi ļoti cieši sadraudzējušies ar Ķertu. Un Pēteris ir tāds, kāds viņš ir. Pārāk mīksts… Nu, vai tā sasodītā kaste reiz neapstāsies?

It kā par atbildi Riho izmisīgajai domai mašīna pa- gausināja gaitu. Vēl un vēl. Tagad tā jau gandrīz ap­stājās. Un nu Riho sandales noplaukšķēja pret gran­tēto šoseju. Mašīna pilnīgi nebija apstājusies, bet no­griezās pa labi uz mežu. Pareizāk sakot, uz purvu, jo tepat bija ceļa rādītājs — «Kireveres purvs».

Visapkārt valdīja nomācoša purva ainava, ceļmalā gan auga daži koki, bet mazliet tālāk pletās nemīlīgs klajums.

Te nu viņš stāvēja — viens un visu pamests. Pat mašīnas rūkoņa pamazām kļuva klusāka, kamēr beidzot apklusa pavisam.