Lidojošie šķīvji

Pēteris kļuva vēl nopietnāks. Uzticība… Tieši par to viņš bija noskumis, ka visi tik ļoti viņam uzticējās. Bet viņš… Viņš bija nācis šo uzticību iemantot ar viltu. Viņš bija nācis kā spiegs ienaidnieku nometnē, kur negaidot izrādījās, ka ienaidnieku tur nemaz nav. Tas sāpināja sirdi un modināja juceklīgas pārdomas.

—       Ja jūs balsosiet, es labāk iešu uz mājām, — Pē­teris teica. — Man visa šī jezga ir līdz kaklam. Laiks iet.

—        Laiks tiešam ir iet, — Kaurs piekrita. — Drīz satumsīs. Purvā sāks mirgot purva uguntiņas, un tad Riho dziesma būs nodziedāta.

Un tad Ķerta teica:

—   Iesim visi kopā!

Viņa iegāja pa vārtiem, un ar to šis jautājums bija izšķirts. Pārējie sekoja viņai. Kas tur pavisam! Ies vie­notā frontē, bez delegātiem un baltiem karogiem. Ies tāpat vien. Riho vecāki jānomierina, tas ir viss.

—       Nevajag pārāk trokšņot, — Pēteris teica, kad viņi devās pa kāpnēm augšup. — Citādi viņi domās, ka Riho tiek nests uz nestuvēm vai vēl ko trakāku.

—        Ko trakāku viņi vēl var iedomāties? — Kaurs teica. — Akacī cilvēks iemūk bez jebkāda trokšņa.

—   Beidziet! — Jirnass apsauca.

Pirms viņi gāja pie Riho vecākiem, viņš gribēja kon­centrēties. Ne jau telepātiski, bet tāpat vien. Bet kā lai koncentrējas, kad citi pie auss pļāpā muļķības.

Pēteris un Kaurs apklusa, taču Jirnasam no koncen­trēšanās tikpat nekas nesanāca.

—   Kurš klauvēs? — Jirnass čukstus jautāja.

—       Tam taču nav nekādas nozīmes, — Mēliks teica. — Vienalga, kurš.

Pārējiem gribot negribot bija jāpiekrīt. Tik tiešām, ja tā padomā — lai kurš no viņiem klauvētu, par sekām būs jāatbild visiem. Tomēr viņi kāpās atpaka| no dur­vīm, nevienam necēlās roka liktenīgajam klauvējienam.

—   Vai atkal gribēsiet balsot? — Pēteris jautāja.

Taču jebkāda balsošana vai lozēšana pilnīgi atkrita,

jo pēkšņi atvērās durvis, un Riho māte izbrīnā paska­tījās viņos.

—       Ļaudis taču ir pie durvīm, — viņa sacīja. — Es dzirdēju graboņu un domāju, ka laikam Riho…

Tad Jirnass izslējās un, koncentrējies tikai pāris se­kunžu, skaņā un skaidrā balsī teica:

—        Riho dēļ mēs atnācām. Mums par Riho ir dažas ziņas.

—       Ak debess! — Riho māte izbijās. — Vai kāda ne­laime notikusi?

—       Cerams, ka vēl ne, — Kaurs klusu un neskaidri atbildēja. — Varbūt to vēl varēs labot.

Taču šie Kaura vārdi, kuri patiesībā bija domāti kā mierinājums Riho mātei, neatstāja vēlamo iespaidu. Tādēļ Ķerta atrada par vajadzīgu pateikt:

—       Lūdzu, neuztraucieties! Mēs tūlīt pastāstīsim, kas ar Riho noticis.

—        Nāciet taču iekšā! — Riho māte aicināja un pa­gāja sāņus no durvīm. — Mēs esam briesmīgi nobēdā­jušies.

Pēc dažiem mirkļiem visi draugi jau sēdēja uz dīvāna cieši cits citam blakus.

—        Kas tur atnācis? — no virtuves puses atskanēja zema vīrieša balss.

Riho māte atsaucās:

—   Riho draugi atnākuši. Gribot kaut ko pateikt.

Uz bērniem paskatījusies, viņa ar skumju smaidu pie­bilda:

—   Es nemaz nezināju, ka Riho ir tik daudz draugu.

Nu jā… Ar to draudzību tā bija, kā bija. Taču šo­brīd nebija īstais laiks noskaidrot, kāda tā draudzība ar Riho īstenībā ir.

Istabā ienāca Riho tēvs.

—        Man likās — mūsu jaunais cilvēks pārnācis mā­jās pārnakšņot, — viņš teica, uzacis raukdams. — Gri­bēju jau noņemt no biksēm siksnu.

Bargi vārdi… Bērni uz dīvāna sēdēja pilnīgi nekus­tīgi.

Arī Riho tevs laikam pamanīja, ka ciemiņus mazliet nobaidījis, tādēļ viņš turpināja laipnākā balsī:

—        Par to siksnu… tur Riho pats ir vainīgs. Senāk es valkāju bikšturus, kā nekā mīkstāks materiāls, vai ne? Bet Riho no maniem bikšturiem iztaisīja kaķeni, un man bija jāpāriet uz siksnu.

Sājos vārdos bija jūtama humora pieskaņa. Visi at­viegloti uzelpoja.

—       Kur tas jūras laupītājs dauzās? — Riho tēvs no­prasīja.

Nu bija pienācis izšķirošais brīdis. Nu bija jāpasaka taisnība.

—       Viņš aizbraucis uz Kikerperas purvu, — Jirnass samulsis teica.

—       Ko? — Riho tēvs ilgi skatījās uz Jirnasu. — Tu, puis, taču nebūsi nācis mani izmuļķot?

—       Nenācu vis, — Jirnass pavisam klusu atbildēja, un viņa skatiens apstājās pie Riho tēva siksnas sprā­dzes.

—   Kā tu teici? Uz kurieni viņš aizbraucis?

Marju paguva iebilst.

—       Jirnass sajauca nosaukumus, — viņa ātri skaid­roja. — Riho aizbraucis uz Kireveres purvu. Onkulis, kurš dzīvo mums pretī…

Un nepagāja ne piecas minūtes, kad Marju bija pa­stāstījusi, ka Riho, ļoti iespējams, būs nokļuvis tālajā Kireveres purvā.

Ak šitā, Jirnass prātoja. Telepātiskie spēki bija iz­saukti, bet tad negaidot izrādījās, ka Kikerperas purva nemaz nav. Tagad, protams, telepātiskajiem spēkiem nekas cits neatlika kā nogādāt Riho uz kādu citu purvu. Piemēram, uz Kireveri. Kikerpera un Kirevere, kāda tur starpība!

—       Ko tagad lai iesāk? — Riho tēvs, smagi nopūzda­mies, jautāja.

Uz šo jautājumu neviens uzreiz neprata atbildēt.

13