Lidojošie šķīvji

—       Labdien! Labdien! — vīrs atņēma. — Vai pie ma­nis nāci?

—  Jā, — Marju atbildēja. — Vai tālu brauksiet?

—       Kur citur kā pie saviem purva ērmiem. — Virs pasmaidīja un iekāpa kabīnē.

Motors ierūcās, un automašīna lēni sakustējās. Bērni pagāja sāņus nost no putekļiem.

—       Es tiešām nesaprotu, kādēļ Riho bija vajadzīgs mums uzglūnēt, — Marju atkal brīnījās. — Viņš būtu varējis tāpat pie mums atnākt.

Jirnass izklaidīgi sekoja ar skatienu aizbraucošajai mašīnai. Un pēkšņi…

Vai tā bija acu apmānīšana vai kas cits? No kravas kastes it kā pavīdēja kāda seja. Tikai uz mirkli. Un to­mēr Jirnasam likās — viņš tajā būtu pazinis Riho seju.

—       Kurp mašīna aizbrauca? — Jirnass satraukts vai­cāja.

—       Pie melioratoriem, — Marju atbildēja. — Sis cil­vēks strādā melioratoru brigādē.

Jirnasam pār muguru noskrēja auksti drebuļi. Vēlreiz. Un vēlreiz. Tie bija telepātiskie drebuļi. Ak šitā! Auto­mašīna brauc pie melioratoriem. Un kravas kastē sēž Riho. Jo viņš, Jirnass, bija domājis: «Pazūdi no šejie­nes kaut vai Kikerperas purvā!»

11

—       Ar telepātiju jāizbeidz, — Jirnass nomākts teica. — Es nedomāju vairs savas telepātiskās spējas tālāk attīstīt.

—       Neuztraucies taču tik briesmīgi! — Kaurs viņu mierināja. — Kad mēs Riho būsim no tā nolādētā purva laimīgi izmakšķerējuši, gan tu atkal runāsi citu valodu.

Kaurs bija noliecies par karti. Viņš jau ilgāku laiku meklēja Kikerperas purvu.

—       Es ir nedomāju runāt citu valodu, — Jirnass at­bildēja. — Man telepātija ir līdz kaklam. Riho var iekrist kādā dziļā akacī, varbūt pat viņu nevarēs kār­tīgi apbedīt. Tās velna telepātijas dēļ cilvēkam jāiet bojā…

Viņš bija tuvu raudam.

—       Nomierinies, Jirnas! — Ķerta teica. — Riho nav nekāds mazais bērns, ka viņš ne no šā, ne no tā līdīs akacī.

—       Telepātija viņu iedzīs akacī, — Jirnass šņukstēja. — Telepātija sagandēs visu mūsu dzīvi.

Mēliks stavēja pie loga ar muguru pret citiem un skatījās uz ielu. Viņš bija neizprotami mazrunīgs, un likās, it kā vairītos uz citiem paskatīties. Bet nu viņš apgriezās un teica Jirnasam:

—       Ja Riho purvā nokļuvis ar telcpātijas palīdzību, viņš tikpat labi var no turienes arī izkļūt.

—       Protams! — Kaurs iesaucās. — Mēs viņu izglāb­sim ar telepātiju, ka nemetas! Vai tu spēj koncentrēties, Jirnas?

—   Mēģināšu, — Jirnass negribīgi norūca.

Viņam telepātija tik tiešām jau bija galīgi līdz kak­lam, bet tobrīd tā šķita vienīgā iespēja darīt kaut ko Riho labā. Nedrīkst ļaut cilvēka dzīvei nodzist tikai tādēļ vien, ka telepātija tev pēkšņi kļuvusi nepatīkama. Te, četrās sienās, Jirnasa mazajā istabiņā koncentrēties bija manāmi omulīgāk nekā sētā, kur traucēja sveši skatieni no ielas vai no blakus mājām.

—   Ķersimies pie lietas, — Kaurs teica. — Laiks iet.

Jirnass noņēma vesti un nolika to uz grīdas, lai zem

galvas būtu kas mīksts. Tad, Kauram piepalīdzot, pa­cēla kājas gaisā un atspieda tās pret krāsni.

—   Lūdzu klusēt! — Kaurs paziņoja. — Iet vaļā!

Un Jirnass sāka klusi runāt:

"— Uzklausi mani, Riho, — viņš iesāka. — Turies tālāk no viltīgiem akačiem. Purvs ir bīstams un mā­nīgs. Tas var ieraut tevi dūņās un guldzošajā rīklē. Tas var aprīt tevi savā briesmīgajā, kurkstošajā vēderā. Turies tālāk no akačiem, Riho! Neaizmiedz vēl mūžīgā miegā, atgriezies pie saviem biedriem un draugiem! Nāc atpakaļ, Riho, nāc atpakaļ!

Ilgāk Jirnass vairs nespēja nostāvēt uz galvas, un ar to telepatiskā ietekmēšana beidzas.

—       Tātad Riho tev jau ir biedrs un draugs, — Mēliks iedzēla.

5i maziet žultainā piezīme tomēr Jirnasu sevišķi ne­sakaitināja.

—       Labāk lai viņš būtu mans draugs nekā līķis purva dibenā, — viņš cienīgi atbildēja.

Tagad Jirnass bija mazliet nomierinājies. Viņš bija darījis visu, kas bija viņa spēkos. Varbūt notikušais ar telepātijas palīdzību vēl būs vēršams par labu.

Kaurs atkal sāka pētīt karti.

—    Kikerperas purvs diemžēl vispār neeksistē, — viņš neziņā samulsis paziņoja.

—     Padoma labi. — Mēliks īgni nosmīnēja. — Kā tad Riho varēja aizbraukt uz Kikerperas purvu, ja tads Kikerperas purvs vispār neeksistē?

—    Nezinu, — Kaurs atbildēja. — Bet pamest Riho pilnīgi telepātijas varā mēs arī nedrīkstam.

Kauram gan bija sava taisnība. Ja Riho nogādāts uz purvu, tad jādara kaut kas lietišķāks, lai viņam palī­dzētu no turienes izkļūt.

—    Nāk! — Mēliks pēkšņi iesaucās, viņš joprojām bija cītīgi vērojis ielu.

Visi trauksmaini pieskrēja pie loga.

Un tiešām nāca. Pēteris un Marju. Pirms kādas pus­stundas viņi bija aizgājuši pie Riho uzzināt, vai pa to laiku Riho nav pārnācis mājās un kāda tur ir atmo­sfēra.

—    Jau no sejām redzams, ka labu ziņu viņiem nav.— Kaurs nopūtās.

Diemžēl viņam bija taisnība.

—    Kaut kas traks, — Pēteris ienākdams paziņoja. — Trakak, nekā varēja domāt.

Marju acis bija apsarkušas.