Lidojošie šķīvji

Būdams šofera dēls, Riho pazina sava rajona ap­kārtni itin labi, kopā ar tēvu viņš bija izbraukājies pa daudziem ceļiem. Bet pie Kireveres purva viņš savā mūžā stāvēja pirmo reizi, pa šīm vietām viņam nekad vēl nebija gadījies staigāt. Kādēļ šī nolādētā mašīna nedrāzās, piemēram, uz vecātēva māju pusi? Tad viņš varētu vecākiem kaut vai telegrammu nosūtīt, sak, tā un tā, viņš nejauši jau ieradies dzimšanas dienas svi­nībās, lai vecāki pasteidzas. Bet, kā par spīti, mašīna bija braukusi tieši pretējā virzienā, bija atrāvusi viņu šurp, purvā, kur līdz pašam apvārsnim nebija sare­dzams neviens cilvēks, neviena māja un vispār nekādas dzīvības zīmes. Vienīgi vārnas laiku pa laikam noķēr- cās tur, līkās priedes galotnē, it kā zobodamās vai ļauni priecādamās.

Cik ilgi viņš te izsmieklam galu galā stāvēs kā kilo­metru stabs? Kaut kas jādara. Kaut kur jābūt, piemē­ram, autobusa pieturai.

Bet tai pašā mirklī Riho ienāca prātā, ka viņš savu maku bija atstājis mājās. Tīšām. Bija baidījies, ka tas varētu no kabatas izkrist, viņam pa Marju dārzu lož­ņājot. Tātad braukšana ar autobusu atkrīt. To nu viņš tur Marju dārzā ložņādams bija dabūjis! Atliek gadī­juma mašīnas. Gan jau kāda uzņems. Žēl tikai, ka tās, liekas, te visai reti brauc.

Riho sāka lēni iet atpakaļ. Steigties nebija sevišķas nozīmes, kājām viņš mājā tik un tā agrāk par pus­nakti netiks. Cik garš tas ceļš varētu būt? Savus trīs­desmit kilometrus vai pat vairāk? Brauciena beigās viņš vairs necik uzmanīgi nebija sekojis kilometru sta­biem. Pieņemsim, ka trīsdesmit pieci. Kājāmgājējs noiet stundā piecus. īsi atpūtas brīži vēl piedevām. Būs diez­gan ko iet.

Pēc brītiņa Riho panāca kāda sieviete uz riteņa, pa- gausinājusi gaitu, viņa pavaicāja:

—• Jaunais cilvēk, — vai Pūsalu bodē inventarizācija jau beigusies?

— Nezinu, — Riho atbildēja. — Neesmu šejienietis.

Sieviete saprotoši pamāja ar galvu un aizsteidzās.

Tagad Riho vismaz zināja, ka kaut kur uz priekšu atrodas Pūsalu bode. Pie bodes, ļoti iespējams, pieturēs kāda garāmbraucoša mašīna. Un it kā pašas no sevis viņa kājas sāka soļot ātrāk.

14

Riho soļoja pa šoseju noguris, izsalcis un bezcerīgs. Nākotne rādījās tumša kā nakts, un pati nakts vairs nebija tālu. Kājas bija pārgurušas un likās nejūtīgas. Arvien biežāk Riho apsēdās ceļa malā un atpūtās. Taču pēc atpūtas soļot ar katru reizi bija grūtāk, un tulznas pirkstos vēl skaudrāk sāpēja.

Pūsalu veikalā inventūra bija gan jau pabeigta. Taču labuma no tā nebija nekāda, jo vienīgā mašīna, kas uz mirkli pieturēja pie veikala, brauca pavisam uz citu pusi. Gaidīšana pie veikala labuma vietā drīzāk atnesa ļaunumu — svaigo ievārījuma pīrāgu smarža uzdzina milzīgu ēstgribu. Tagad veikals bija jau tālu aiz mu­guras, bet vilinošo smaržu nāsis aizvien vēl juta. Riho negribot iztēlojās vecātēva dzimšanas dienas viesību galdu. Aukstā gaļa un galerti, un šķiņķa šķēles, un vēl daudz kas cits. Un kliņģeris. Nē, kliņģera tomēr nav. Kliņģeris nav laikā aizvests tur. Riho neticēja, ka māte un tēvs bez viņa brauktu uz dzimšanas dienu. Bet kas tad notiks? Tagad pēdējais autobuss arī laikam jau būs aizgājis.

Tālu aiz muguras atskanēja motora rūkoņa. Varbūt laimēsies? Jau laikus, pirms automašīna vēl īsti labi nebija saredzama, Riho apstājās ceļmalā un, cerību pilns, pacēla roku. Vai pieturēs?

Nepieturēja.

Tā bija lieljaudas mašīna ar ķieģeļu kravu. Plašajā kabīnē sēdēja tikai šoferis. Bet nepieturēja. Aiztraucās garām.

Ir taču dažādi cilvēki, Riho sašutis nodomāja. Par rubli katrs šoferis ir ar mieru vest. Tikai parādi viņam to, un viņš mašīnu vai uz otru pusi pagriezīs. Bet tie sasodītie asfalta vilki saož, ka puikam naudas nav. Un no bērna prasīt arī ir neērti. Labāk piedot gāzi, nav viņu darīšana.

Riho soļoja tālāk.

Ko šie tur mājās lai domā? Sākumā, protams, bija nikni, tagad pagalam noraizējušies. Kad raizes pieaug, tad dusmas noplok, ar raižu palīdzību vēl kaut kā va­rēs no šīs putras izkulties ar daudzmaz veselu adu. Kad vecīši beidzot ieraudzīs, ka dēls dzīvs un vesels, tad raižu vietā nāks prieks. Ar priecīgu cilvēku ir iespējams pamazām visu nokārtot. Skaidrs.

Tagad atkal bija dzirdama mašīnas rūkoņa, šoreiz mašīna brauca pretim. Pretimbraucējas mašīnas Riho, protams, neinteresēja. Tās lai brauc vien, kurp vēlas. Viņam cits virziens.

Bet ko tad tas nozīmē?

Mašīna tuvojoties samazināja ātrumu. Tēva mašīna! Riho pazina numuru, viņš bija radis skatīties uz takso­metru numuriem. Tēva taksis — un tik vēlā vakarā!

Bremzes nošņirkstēja.

—   Kāp iekšāl

Mašīnā sēdēja tēvs savā personā. Un viņa bargajā sejā, kas raudzījās no nolaistā lodziņa, nebija ne vēsts no prieka par dēla atrašanu.

Riho piegāja pie mašīnas un atvēra durtiņas. Priekšā, blakus tēvam, sēdēja Pēteris. Pēteris šeit! Un aizmu­gurē… Aizmugurē gandrīz cits citam klēpī sēdēja visi pārējie — Mēliks, Jirnass, Kaurs, Marju, Ķerta. Tiešām neparasts stāvoklis. Muļķīgs stāvoklis, tas bija godīgi jāatzīst.

—   Raizējies nu par tevi, it kā tu būtu paša bērns! — Jirnass iesaucās.