Lidojošie šķīvji

Izrādījās, ka Reugu ģimene bija taisījusies braukt uz laukiem pie Riho vecatēva, lai viņu apsveiktu ar seš­desmito dzimšanas dienu. Kā nekā liela jubileja. Bija izcepts vareni liels kliņģeris — īsts milzenis, no pašu dārza bija nogrieztas puķes un sataisīta buķete, un daudz kas cits. Riho bija stingri pavēlēts, vēlākais, pulk­sten sešos pārnākt mājās, lai viņi varētu īsta laikā tikt uz autobusu. Bet še tev — pulkstenis tagad ir pari deviņiem. īsta pastardiena! Riho mātei jauna kleita mugurā, tēvam aplikta kaklasaite un tā tālāk. Bet tas, kura nav, — ir Riho.

—    Kaut kas jādara, — Kaurs teica, kad Pēteris un Marju bija visu izstāstījuši.

—    Kliņģeris sakaltis un puķes novītīs, — Mēliks pie­metināja.

Taču dīvaini — nevienam no viņiem neienāca prātā, ka, taisnību sakot, Riho patlaban izcieta pelnīto sodu par savām izdarībām. Raizes spieda to aizmirst. Un šīs pašas raizes par Riho it kā vel stiprāk saliedēja viņus visus.

Valdīja klusums.

—   Mums jāiet turp, — Jirnass pēkšņi sacīja.

—       Kurp? — Mēliks vaicāja. — Vai uz Kikerperas purvu?

Jirnass papurināja galvu.

—   Mums jāiet pie Riho vecākiem, — viņš teica.

—  Mums jāpastāsta, kas ar Riho noticis.

Izredzes uz sarunām ar Riho tēvu nevienam nesagā­dāja prieku. Viņi visi savā laikā šo to jau bija dzirdē­juši par Riho tēva siksnu.

—       Es šajā ekskursijā gan laikam nepiedalīšos, — Pēteris noņurdēja.

—   Tas jau nekā nedos. — Arī Mēliks tā domāja.

—   Mēs viņiem tikai vēl vairāk sabojāsim nervus. Tur tā kā ta ir liela jezga.

—       Kā tad, — Pēteris apstiprināja. — Viņiem nervi jau tagad ir baigi sasprindzināti. Un ja mēs vēl visi barā gāzisimies iekšā …

Taču Jirnass palika pie sava.

—   Es katrā ziņā aiziešu, — viņš vienā mierā teica.

—   Viņiem vismaz jādabū zināt, kurp Riho aizbraucis. Neziņa ir vistrakākais, kas var būt. Un, ja jūs negribat nākt līdzi, es eju viens.

Tāda apņēmība neizbēgami ietekmēja pārējos. Jo vai­rāk tādēļ, ka Jirnass parasti visu ko gribēja veikt ko­pīgi-

—   Es iešu tev lidzi, — Kaurs teica.

Galu galā Riho tēvs taču nesāks tūlīt pilnīgi svešus bērnus zilināt ar siksnu. Viņi nav nekā slikta nodarī­juši.

—   Es arī iešu, — Marju sacīja.

Riho viņai bija tik laipni palīdzējis aplaistīt puķes. Pēc kā tas izskatīsies, ja viņai tagad par Riho likteni nebūs ne auksts, ne karsts.

—   Arī es iešu, — Ķerta teica.

Riho paliek Riho. Bet viņa vecāki tagad ir briesmīgi nobēdājušies. Jirnasam ir taisniba — neziņa ir pats trakākais, kas vien var būt.

—       Nu, ja visi ies, tad es ari iešu. — Pēteris bija mainījis iepriekšējo nodomu.

Tātad atkal bija ievārīta baigā putra. Taču tagad ne­klājās tā uzreiz izvairīties. Vajadzēja no sākta gala būt gudrākam. Jau tad, kad Riho pirmo reizi runāja par ķīļa dzīšanu. Tagad vairs neko nevar darīt.

—       Un tu? — Kaurs uzrunāja Mēliku. — Vai tu nāksi līdzi?

Mēliks neatbildēja.

—   Kas tev šodien ir, Mēlik? — tagad Ķerta jautāja.

—       Nekas, — Mēliks, neskatīdamies uz Ķertu, atbil­dēja. — Ko mēs te tik daudz ņemamies, labāk iesim.

12

Tā viņi gāja — Jirnass un Kaurs pa priekšu, aiz vi­ņiem Marju un Ķerta, tad Pēteris un beidzot Mēliks, kurš no pārējiem bija atpalicis par kādiem desmit so­ļiem. Viņi steidzās, jo saule jau laidās un viņiem vairs nebija necik daudz laika. Arī viņus mājās gaidīja ve­cāki un varbūt bija noraizējušies.

Nonākuši līdz Riho mājas vārtiem, viņi palika uz ielas stāvam, lai mazliet atvilktu elpu un reizē arī sa­ņemtu dūšu. Dūšu vajadzēja saņemt krietni — pat Jirnasa pašpaļāvība sāka pamazām šķobīties.

—       Nez vai būtu vērts tūlīt visiem barā drāzties iekšā, — Pēteris domīgi pārlika. — Sie varbūt pārbīsies.

—   Tas gan. — Kaurs bija ar Pēteri vienis prātis.

—  Lai iet kāds pa priekšu kā delegāts vai kā lai saka.

—       Un lai delegāts paņem rokā baltu karogu, — Mē­liks iedzēla. — Tad nebūs jābaidās, ka viņš no Riho tēva dabūs pa ģīmi.

—   Ne jau tas ir būtiski. — Kaurs sarauca uzacis.

—   Delegātam psihiski jāsagatavo Riho vecāki. Viņam ar tiem jāparunājas pieklājīgi un sirsnīgi. Pēc tam va­rēs arī pārējie mierīgi ierasties, un mēs to lietu pa visiem novedīsim līdz galam.

—   Kurš ies? — Marju vaicāja.

Brīvprātīgo nebija. Visi pēc kārtas skatījās cits uz citu. — Varbūt tu, Jirnas? — Mēliks ierosināja. — Tu uz tām domām nāci, un tu arī esi galvenais vaininieks.

Jirnass neatbildēja. Viņš izvilka kabatas lakatiņu un drūmi pētīja to. Diemžēl kabatas lakatiņš bija pārāk netīrs. Labi, ja tas vēl derētu deguna nošņaukšanai, kur nu baltajam karogam. Un Jirnass ņēma un izšņauca degunu.

—       Būs laikam jābalso, — Kaurs teica. — Balsošana ir visgodīgākais veids, ar to delegāts iegūst pārējo uz­ticību.

—   Mēs ar Marju jau bijām, — Pēteris pretojās.

—  Es gan negribu būt delegāts.

—   Bet ja mēs tev uzticamies? — Kaurs nelikās mierā.

—  Ja tev ar balsošanu tiek parādīta uzticība, tad lai­kam tev būtu jāiet, ko?