Lidojošie šķīvji

Mēliks gāja uz veikalu. Viņam bija jānopērk piens, maize, desa un sviests. Viņš vēl joprojām bija sliktā omā un, ieiedams pa veikala durvīm un ieraudzīdams diezgan garu rindu, nebūt nekļuva priecīgāks. Rindā stāvēja galvenokārt sievietes. Tās parasti iepērkas ilgi. Savu pusstundu no jaukās vasaras dienas var mierīgi norakstīt. Stāvi tik — un vairāk nekā.

Bet tad Mēliks pamanīja pie letes Ķertu, un Ķerta ar rokas mājienu paaicināja viņu pie sevis. Sievas, kas stāvēja aiz Ķertas, tobrīd pārrunāja kaut kādas kā­zas — kas tik viss bijis kāzu galdā celts un cik labi izskatījies jaunais pāris, un kurš ar kuru dejojis, un tā tālāk. Šīs pārrunas saistīja sieviešu uzmanību, tādēļ neviena nesāka skaisties par to, ka Mēliks palika stā­vam pie Ķertas un dabūja iepirkties bez ilgas rindā stā­vēšanas.

—    Tu esi ieradies īstā laikā, — Ķerta sacīja, kad viņi abi iznāca no veikala.

—    Jā, — Mēliks piekrita. — Man paveicās. Rindas ir briesmīgi apnicīgas.

Tad Ķerta viņam vaicāja:

—   Vai tu vēl arvien esi tāds?

—   Kāds tad? — Mēliks atvaicāja.

—   Tāds kā vakar.

Mēliks paraustīja plecus.

—   Nezinu. Kāds tad es vakar biju?

—   Noslēgts, — Ķerta teica.

Mēliks nodomāja, ka īstenībā Ķerta būtu varējusi pateikt daudz trakāk. Iepriekšējā dienā viņš bija iztu­rējies neciešami. Kā vecs īgņa. Un tikai tādēļ, ka Ķerta bija gājusi pastaigāties ar Pēteri un ka šo pastaigu viņi bija iepriekš norunājuši. Iznāca tiešām muļķīgi.

—   Šodien es neesmu noslēgts, — Mēliks teica.

Un Ķerta sacīja:

—   Nu tad pastāsti!

—   Ko lai es stāstu? — Mēliks jautāja.

Nevarēja taču sākt stāstīt, ko viņš juta, noskatīda­mies, kā Ķerta pastaigājas ar Pēteri un Madisiņu. Viņi izskatījušies kā ģimene. Un tas viņam stipri ķēries pie sirds.

—        Liekas — tu kaut ko man gribēji jautāt, — Ķerta teica. — Toreiz, kad bijām kapos. Atceries?

—       Kā nu neatcerēšos, — Mēliks atbildēja. — Bet ta ir garāka runāšana.

—       Es jau rīt braukšu projām. Kad tad mēs vēl da­būsim ilgāk parunāties.

Ķertai, protams, bija taisnība. Rīt viņa aizbrauks.

Ar pusdienas autobusu. Ja vēl gribētu parunāties, tad šobrīd varbūt tā ir pati pēdējā iespēja.

—        Es tevi pavadīšu, jā? — Mēliks piedāvāja. — Bet mums jāiet ar līkumu. Jirnass dzīvo mazliet par tuvu.

—        Labi, iesim ar līkumu, — Ķerta bija ar mieru. — Vai tik tev piena pudeles nenovelk roku?

—        Piena pudeles ir sīkums, — Mēliks iebilda un pār­lika tīkliņu no labās kreisajā rokā.

Viņi nogriezās pa tuvāko ielu. Apmest līkumu tik tie­šām vajadzēja, jo Mēlika balss saites arī šodien nebija necik vaļīgas. Viņi bija nogājuši labu gabaliņu klusē­jot, līdz Mēliks, atkal pārlicis tīkliņu, beidzot teica:

—        Es gribēju tev prasīt padomu sakarā ar savu ro­mānu.

—       Man? — Ķerta nobrīnījās. — Es vispār neprotu rakstīt, goda vārds. Skolā ar sacerējumiem man vien­mēr ir posts. Neuznāk iedvesma.

—        Ar sacerējumiem man iet uz mata tāpat, — Mēliks teica. — Bet, kad tu raksti tāpat sava prieka pēc, tad ir pavisam citādi.

Ķerta piekrita, ka tā varētu būt, un Mēliks turpināja:

—   Tu zini, ka man šajā romānā tēlota meitene?

—   Tā, kura ir man līdzīga?

—   Nu jā. Un vēl man tur tēlots kāds puisis.

—   Puišiem taču jābūt trim, — Ķerta atcerējās.

—        Tas gan, — Mēliks teica. — Bet tie divi man šo­brīd nav svarīgi. Tagad mani interesē tikai viens…

Pareizāk sakot, viens puisis un meitene. Es domāju par romāna beigām. Tieši par beigām es gribēju ar tevi apspriesties.

—   Ak par beigām! — Ķerta klusu teica.

—        Spiegs ir notverts, — Mēliks turpināja. — No tā viedokļa viss ir kārtībā. Bet vēl tur ir zēns un mei­tene… Viens nobeiguma variants man jau ir līdz ga­lam izdomāts, tikai es nezinu, vai tas ir pietiekami tipisks. Jo meiteņu psihi es pagalam nepazīstu.

—   Kādas tad beigas tev ir? — Ķerta jautāja.

—       Tās ir tādas… Meitenei jāaizbrauc. Vai nu uz kādu pilsētu, vai… Vārdu sakot, viņa aizbrauc. Sa­proti?

—   Droši vien, — Ķerta atbildēja.

—       Bet zēns ar meiteni ir sadraudzējušies vai kā lai saka. Un viņiem jāšķiras.

—   Tad jau tās ir paskumjas beigas, — Ķerta atzina.

—        Kā tad, — Mēliks apstiprināja. — Tieši tādēļ es arī esmu nobažījies. Un es domāju, ka mans varonis varētu, piemēram, krāt pastmarkas.

—       Markas? — Ķerta nobrīnījās. — Tu domā, ka tas padarīs beigas priecīgākas?

—       Domāju gan, — Mēliks paskaidroja. — Ja zēns krāj markas, tad meitene varētu viņam šad tad rakstīt. Kā tev liekas? Vai tas ir pietiekami pārliecinoši?

—       Manuprāt, tas ir pavisam viegli iedomājams, — Ķerta teica. — Tikai zēnam, protams, būs jāatbild meitenei.

— Skaidrs, — Mēliks teica. — Kā tad citādi. Dažas meitenes jau arī krāj markas.

Ķerta neatbildēja, un viņi labu laiku gāja klusējot.

—       Tātad tas ir skaidrs, — Mēliks īsumā rezumēja sarunu. — Ja zēns un meitene ilgstoši sarakstīsies, tad romāna beigas uz lasītāju neatstās nomācošu iespaidu. Jo vairāk tādēļ, ka spiegs ir notverts — un cauri.

Bet tad pēkšņi Ķerta iejautājās:

—  Vai tu, Mēlik, markas krāj?