Lidojošie šķīvji

—   Tu mani esi sajaucis ar kādu citu. Skaidrs? Cauri tīkliņam nevar lāgā redzēt. Riho tup mājas arestā. Nav ticis no istabas ārā.

Jirnass nomērīja Pēteri ar tādu skatienu, kas paud» pašpaļāvību, lepnumu un gudrākā pārākumu.

—   Es, starp citu, esmu izlūks, — viņš teica. — Un izlūku nemaz nav tik viegli apvest ap stūri, kā tu to domā. Es pat griezi esmu redzējis. Starp citu, es vakar vakarā slepus noklausījos, ko tu dārza mājiņā Marju izklāstīji. Jā gan! īstam izlūkam reizumis gadās šo to noklausīties.

Ka Jirnass bija griezi redzējis, tas Pēterim nebija nekas jauns. Bet ka viņš būtu slapstījies pa Marju ve­cāsmātes dārzu… Nē, visu vairs nebija iespējams noliegt, tas bija vairāk nekā skaidrs.

—        Ko lai dara, — Pēteris klusu teica un smagi no­pūtās. — Ja jūs gribat zināt, tad… Mēs ar Riho izgā­jām gan mazliet pablandīties. Riho vairs nevarēja iz­tikt bez svaiga gaisa. Bet govi mēs Lēni tantei neat- vedām, tas mans pēdējais vārds.

—  Vai pats pēdējais? — Mēliks noprasīja.

Tai pašā mirkli, iekāms Pēteris paguva atbildēt, atskanēja zvans trīs reizes pēc kārtas. Tas skanēja ilgi un uzstājīgi, it kā pat skaļāk nekā iepriekš.

—       Nu gan viņš uzrāvies! — Jirnass pačukstēja Mē­likam, kad Pēteris bija nozudis priekšnamā.

—   Redzēs, — Mēliks klusi atbildēja.

Istabā ienāca Kaurs un aiz viņa — Ķerta ar mazo Sīri, Lēni tantes mazmeitiņu, pie rokas!

—• Redzi nu, — Kaurs jautri teica. — Madiss arī mājās, viss, kā nākas. Ne viņš bija nozagts, nekā.

Taču Kaura mēļošana šobrīd nevienu neinteresēja. Šobrīd visu acis saspringti raudzījās uz mazo Sīri.

Tad, lūk, kas notika.

—       Ai! — Sīri iesaucās un sāka vērīgi lūkoties Pē­terī. — Mazais onkulis! Tas ir mazais onkulis! Viņš palīdzēja Magonei nokāpt no koka!

Pazina…

—   Tornis! — Sīri iespiedzās. — Cik skaists tornis…

Meitenīte devās uz Madisa rotaļu stūrīti, un tūlīt abi

bērni sāka apspriest, vai tornim nebūtu iespējams vēl ko pārbūvēt. Bērni paliek bērni, viņi ātri iepazīstas.

Bet Sīri un Madisa savstarpējā saprašanās nemaz nesaistīja pārējās sabiedrības uzmanību.

—       Nu? — Mēliks teica un jautājoši paskatījās uz Pēteri. — Vai tu vēl ko piebildīsi pie sava pēdējā vārda?

Pēteris nobubināja:

—   Esmu iekritis, vairāk nekā … Ko jūs tagad gribat?

Trešais vilnis bija nogruvis pār viņa galvu.

—        Tu aiziesi pie Lēni tantes, — Mēliks noteica. — Un arī pie kaimiņu Matildes. Izstāstīsi visu, kā bija. Tas ir viss.

Iestājās klusums. Pēteris klusēja labu laiku, kamēr beidzot satriekts teica: Es pārdomāšu.

Operācija «Trīs uzbrukuma viļņi» bija izbeigta.

18

Pēc dažām dienām Mēliks, Jirnass, Kaurs un Ķerta atkal visi kopā sēdēja Jirnasa dārzā, un Ķertai blakus sēdēja ari mazā Sīri, jo nebūtu glīti ignorēt meitenīti, kad te notika kaut kas jauks. Te, proti, tika sarīkoti dārza svētki jeb pikniks, kā to nosauca Kaurs. Cienas­tam, bija svaigs, tikko izsviests medus, ko Jirnass bija dabūjis no tēvoča kā atlīdzību par savām pūlēm. Ķerta bija izklājusi zālītē galdauta vietā dvieli, ikvienam priekšā bija nolikts mazs stikla šķīvītis, bet vidū pus­litra burkā mirdzēja zeltdzeltenais medus.

No medus burkas cita pēc citas ceļoja viesiem izda­lītas karotes līdz stikla šķīvīšiem, bet no turienes tālāk mutē. Vienīgi Sīri ar savu karotīti lāgā netika galā, un Mēliks ar patiku vēroja, kā Ķerta ar mātes mai­gumu meitenītei palīdzēja un to pamācīja. Tas, kas ar Madisiņu palika pusdarīts, tagad ar Sīri tika gandarīts. Ķertas rīcībā bija bērns, un viņa varēja to visādi ap­rūpēt. Turklāt Lēni tante par bērnu neprasīja it nekādu samaksu. Viņa pat priecājās, ka vecākie bērni tik lab­prāt spēlējas ar mazāko, — to viņa apliecināja jau tad, kad visi četr.i draugi atnāca lūgt, lai viņiem ļauj ņemt Sīri līdzi uzbrukuma trešā viļņa īstenošanai.

Jirnass, kurš ar savu vareno skrējienu, kā zināms, vairāk par citiem bija pelnījis medus balvu, baudīja saldumsaldo kārumu vēl jo priecīgāk tādēļ, ka starp­gadījums ar ķeizarkroņiem arī bija viņam aiz muguras. Droši, ar paceltu galvu viņš bija stājies Marju vecās­mātes priekšā un sīki izstāstījis visu, kā bija. Vecmā­muļa nedusmojās, tikai smējās, gaužām smējās par to, jo viņai tiešām licies, it kā nezvērs būtu pārlidojis pār sētu. Un tie pāris ķeizarkroņi — to dēļ Jirnass nemaz lai nebēdājoties. Svarīgākais, ka viņš atzinies. Tagad viņai pašai būšot omulīgāk staigāt pa pagalmu, kad skaidri zināms, kas īsti noticis…

Kaurs veikli grozīja pirkstos karoti, lai medus neno­pilētu, un tad, ar ātru kustību iebāzis to mutē, teica:

—  Šķīvji stāv uz vietas, bet karotes lidot lido mūsu rokās.

Atskanēja smiekli.