Lidojošie šķīvji

Līdz šim viss bija šķitis tikai rotaļa. Drīzāk aiz ziņ­kārības nekā aiz kada cita iemesla zēni bija gribējuši atraisīt mezglu, kas bija savilcies ap govi. Bet nu … Nu stāvoklis viņiem rādījās daudz tumšākās krāsās. Ja ļaudis tomēr baumu dēļ vairs negribēs ņemt no Lēni tantes pienu, tad tā vairs nav nekāda rotaļa. Tā jau ir dzīves īstenība.

—   Laiks rīkoties, — Mēliks teica. — Es iešu vis­pirms pie Pētera un runāšu ar viņu kā vīrs ar vīru. Ja vajadzēs, iešu arī pie Riho. Bet Ķerta un Kaurs tik­mēr varētu izzināt no Lēni tantes, vai patiesi neviens turpmāk neņems no viņas pienu. Ciemata sievu valo- dam ikreiz nemaz nevar tik svēti ticēt. Maza kontrole nenāks par ļaunu.

Ķerta un Kaurs Mēlika priekšlikumam piekrita. Šādas no malas dzirdētas baumas, protams, būtu kontrolēja­mas, iekāms izdara no tām kaut cik nopietnus secinā­jumus. Kauram radās mazs cerību stariņš, ka viņš no Lēni tantes varbūt padzirdēs kaut ko tuvāk par būt­nēm. Varbūt būtnes tikmēr būs Lēni tantei parādījušās skaidrākā un konkrētākā izskatā. Kūleņi un nāves cil­pas … bet vai arī tie bijuši tikai tukši izdomājumi? Bija laiks, kad apšaubīja pat Amerikas pastāvēšanu. Katram laikmetam ir savas parādības. Ja pUnīgi atbrī­votos no aizspriedumiem, tad kūleņi un nāves cilpas, ko metusi govs, protams, ar būtņu palīdzību, vairs ne­liktos par neiespējamiem cirka trikiem.

—   Bet es? — Jirnass, mazliet vīlies, vaicāja. — Kas man būs jādara?

—   Vai tu jau esi paguvis aizmirst, ka bites vēl ir koka dobumā mežā? Vai tu savu kreklu nemaz vairs negribi dabūt atpakaļ?

—   Velna milti! Kā tad! — Jirnass attapies iesaucās.

—  Man taču tūlīt jāskrien pie tēvoča!

Par bitēm viņš tiešām bija paguvis aizmirst.

—   Kur tu esi tik snaudulīgs, — Kaurs iedzēla, taču tūlīt zibenīgi paskatījās uz Ķertu, piemetinādams:

—   Tas, protams, ir no karstā laika, karstā laikā visi kļūst miegaini, lai citādi būtu cik krietni būdami.

—   Vēlāk atkal tiksimies pie Jirnasa, — Mēliks teica. Tagad ikvienam savs uzdevums bija zināms, un visi

ķeras pie to pildīšanas.

Pulkstenis uz radiogaldiņa tikšķēja nerimtīgi, un, jo vairāk rādītāji virzijās uz priekšu, jo nemierīgāki kļuva Riho un Pēteris. Bija taču skaidrs kā diena, ka šoreiz laiks nebūt nestrādā viņu labā. Vēl kāda stunda, un Riho tēvs smagiem soļiem kāps pa kāpnēm augšup, at­slēgs durvis un … Kas pēc tam sekos, īpaši ņemot vērā Riho tēva audzināšanas principus, par to puikas nepa­visam negribēja domāt.

—   Kā būtu, ja tu pamēģinātu ar veļas auklu vai ko citu nolaist mani pa logu lejā! — pēc ilgas, nomāco­šas klusēšanas teica Pēteris.

Bet Riho kategoriski noraidīja Pētera priekšlikumu.

—   Traks esi, vai! Māja ir ļaužu pilna, šādu operāciju mēs nemanīti nekādā ziņā gatavu nedabūsim. Tādā gadījumā tevi vēl paņems ciet kā zagli.

Pēteris notrīcēja — nervi taču bija saspringti. Sa­ņems ciet kā zagli… Tāda perspektīva viņu, protams, nesaistīja.

—   Ko tad mēs darīsim?

Riho paraustīja plecus.

—   Labāk mēģināsim tevi paslēpt. Kad vecais un mamma vakarā aizmigs, tu klusu aizdiebsi.

—   Nu zini …

Pēteris kārtējo reizi pameta aci uz pulksteni. Turpat pusotras stundas viņu nepacietīgi gaida mājās. Vecmā­muļai tagad tik un tā nekas neiznāks no iecerētās ogo­šanas. Pie tam Riho domā, ka viņam līdz vēlam va­karam būtu jānotup slēptuvē un naktī slepus jāizzo- gas pa durvīm kā … nudien kā zaglim!

—   Manuprāt, tas ir vislabākais atrisinājums, — Riho turpināja, neliekoties redzam Pētera sejas izteiksmi, kas kļuva arvien drūmāka. — Par pieliekamo šoreiz nevar būt runa. Pieliekamā slēdzeni tēvs varbūt ņem un norauj. Bet gan mēs kaut ko izdomāsim, piemēram, mums ir divdurvju drēbju skapis. Ja, piemēram, nolik­sim vatētu segu par sēdekli, lai locekļi nenotirpst, tad vienu vakaru tu kaut kā izturēsi?

—   Beidz, — Pēteris noburkšķēja. — Es nedomāju līst vairs nekādā slazdā.

—   Slazdā, slazdā… — Riho mēdījās. — Slazdā

diemžēl tu jau esi. Bet nu viss jāapsver ar prātu. Mēs varam uztaisīt dažas sviestmaizes, ko tev paņemt līdzi skapī, lai izsalkums nemoka. Mamma atnesusi mīkstu baltmaizi un gluži labu daktera desu. Nav jau nemaz tik briesmīgi, kā sākumā liekas.

—       Es nedrīkstu tik ilgi palikt, — Pēteris raudulīgā balsī sacīja. — Man jāiet mājās, saproti?

—        Kas tur ko nesaprast. — Riho nopūtās un tad teica, katru vārdu īpaši uzsvērdams, it kā viņam būtu jāpārliecina kāds stūrgalvīgs un neattapīgs bērns:

—  Bet durvis ir aizslēgtas!

Riho gribēja vēl kaut ko piebilst, taču apklusa pus­vārdā. Kāds klauvēja! Kāds bija aiz durvīm! Kāds klauvēja pie durvīm!

—   Lien skapī! — Riho nočukstēja.

—   Nelīdīšu! — Pēteris atčukstēja.

Kālab viņam šobrīd būtu jālien skapī, ja negaidot bija pavērusies tik izdevīga iespēja beidzot izkļūt no šā ieslodzījuma.

—   Nu klausies… — Riho noskaitās.

Aiz durvīm varēja būt ej nu sazini kas, un kuram katram nemaz Pēteris nav jāredz šeit.

—       Es nekā nedzirdu! — Pēteris attrauca un šoreiz ir nemēģināja pazemināt balsi.