Lidojošie šķīvji

Tagad jau klauvēja mazliet skaļāk, it kā svešinieks būtu sapratis Pētera pēdējos vārdus, ka istabā viņa pieklājīgā, un atturīgā klauvēšana nemaz nav sadzir­dama.

Riho nomērīja Pēteri ar skatienu, kas pauda visu ko, tikai ne sirsnību, un piegāja pie durvīm.

—   Kas tur ir?

—   Tas esmu es, Mēliks!

Mēliks? Kas tam šeit būtu meklējams? Lai nu būtu kā būdams, galvenais, ka viņš atslēgs durvis. Tīrā laime…

—       Es nevaru no iekšpuses atslēgt, — Riho atbil­dēja. — Paņem no kājslauķa apakšas atslēgu!

Pēc dažiem mirkļiem Mēliks bija istabā.

—   Tu arī te? — viņš nobrīnījās, ieraugot Pēteri.

—   Bet vecmāmiņa taisās tevi jau ar miliciju meklēt.

—   Vai tu biji pie mums? — Pēteris bažīgi vaicāja.

—   Jā, — Mēliks atbildēja. — Man ar tevi jārunā.

Un ar Riho ari. Iznācis tīri labi, ka es jūs abus reizē dabūju rokā.

—   Mēs le tupējām aiz atslēgas, — Pēteris norūca.

Tas Mēlikam, protams, bija pašam jāredz, tomēr

Riho centas Pēterim slepus ar grimasēm likt saprast, lai šis pārak daudz nepļāpā. Mēlika ierašanās šinī māja tomēr bija negaidīts pārsteigums, tādēļ pagaidām labāk runāt iespējami mazāk, kamēr noskaidrojas, kas Mēlikam aiz ādas.

—   Man butu pāris jautājumu, — Mēliks uzsāka.

—       Klāj vaļā! — Riho izgrūda. — Jautātājam pa muti nesitīs, ja jautājumi nebūs pārāk dumji.

Viņš sagaidīja, ka Mēliks vispirms prašņās, ka viņi abi ar Pēteri nokļuvuši aiz atslēgas, un jau iedarbināja savu domāšanas mašinēriju tajā virziena. Taču dīvainā kārta Mēliku nepavisam neinteresēja abu draugu ieslo­dzīšana. Viņa pirmais jautājums nāca pavisam no ci­tas, turklāt diezgan zīmīgas sfēras.

—   Vai j ū s vakar aizvedāt govi Lēni tantei?

Skaties, no kuras puses vēji sāk pūst! Kas gan Mē­likam par daļu? Un no kurienes viņš ņēmis, ka tieši viņi? Vai viņam bijis kāds pieturas punkts?

—       Kādu govi? — Riho atjautāja, lai iegūtu laiku apdomāties.

—       Vārds tai Magone, — Mēliks teica. — Par izslau­kumu un krējuma procentu man datu nav.

—       Mhh, — Riho nošņakājās. — Un kas tad ar govi noticis?

Mēliks īsumā pastāstīja. Klīstot visādas tenkas. Esot runa par lidojošiem šķīvjiem. Un par būtnēm skafan­dros. (Šajā vietā Pēteris un Riho sazvērnieciski sa­skatījās, taču to Mēliks pamanīja.) Un beidzot par ap­starošanu. Tagad pircēji negribot no Lēni tantes ņemt pienu. Vecā sieviņa esot tīrā postā, tas viss jānoskaid- rojot.

—       Jā, jā, tās būtības … — Pēteris grasījās kaut ko teikt, bet, ieraudzījis Riho doto zīmi, apklusa.

—       Man ar govi nav bijušas nekādas darīšanas, — Riho teica. — Neesmu jau ganu puika.

—   Un tu? — Mēliks vērīgi paskatījās uz Pēteri.

—       Man tūlīt jāiet prom. — Pēteris kļuva dīvaini ne­mierīgs. — Tu pats tikko teici, ka vecmāmiņa ..,

—   Tavai vecmāmiņai šodien no ogošanas tik un tā nekas nesanāks. — Mēliks nosmīnēja. — Vai nu viņa gaidīs tevi piecas minūtes vairāk vai mazāk, tam vairs nav nozīmes. Labāk izrunāsim visu par govi kārtīgi līdz galam.

—   Kas tur vairs ko runāt. — Riho atkal satvēra ru­nas pavedienu savās rokās. — Mums ar govi nav ne­kāda sakara — un punkts. No kurienes tu ieņēmi galvā, ka tieši mēs esam iejaukti šajā lietā? Ko tu neteiksi — govs! īstais pasaules brīnums — ragi pierē, aste pakaļā… Ja tu gribi zināt, mēs šo govi droši vien pat redzējuši neesam.

—   Ko tu saki! — Mēliks izlikās izbrīnījies. — Bet šodien?

Tam vajadzēja būt negaidītam triecienam. Intere­santi, ko tagad Riho atbildēs?

—   Nē, nu gan man jāiet. — Pēteris saka mīņāties.

—  Ne, nu tiešām man ir pēdējais laiks.

Viņš pat paspēra pāris soļu uz durvju pusi, kaut gan neviens viņu neaizturēja, bet tad apstājās, lai noklau­sītos, kā šī domu apmaiņa risināsies tālāk.

—   Šodien? — Riho sarauca uzacis un notēloja vis­īstāko neizpratni.

—   Jā gan, — Mēliks teica. — Šodien pirms kādas stundas. Jūs taču reizes desmit skraidījāt ap govi, iekāms… Vai tad nebija brīnumains kustonis? Vai tad nebija ragi pierē un aste pakaļā? Vai varbūt jūs pētījāt mušas uz govs muguras un pašu govi pat ne- pamanījāt?

Dažus mirkļus valdīja sasprindzināts klusums.

—  Te kaut kas ir salaists dēlī, — beidzot Riho teica.

—  Acīmredzot kādi citi noturēti par mums.

Mēliks kļuva domīgs. Pārskatīšanās? Pilnīgi neiespē­jami tas nav. Tos divus, kas blēņojušies ap govi, tu­vumā diemžēl redzējis tikai Jirnass. Bet Jirnass, kā zināms, dažkārt ir kā aizmidzis. Viņam pēc trakā skrē­jiena droši vien aiz lielas piepūles raibs gar acīm šķīda. Ej nu sazini, kā īsti bijis. Bet tomēr…

Riho, pamanījis, ka Mēliks mazliet samulst, nolēma likt galdā vislielāko trumpi.

—   Cik ilgi mēs ķersim vistiņas? — viņš, mainī­dams toni, ierunājās draudzīgāk. — Tu man tik un tā neticēsi, tāpēc labāk es tev godīgi atzīšos: es jau otro nedēļu tupu mājas arestā. Vecajam ir tāda audzi­nāšanas metode, saproti? Ne soļa nedrīkstu spert no istabas ārā, citādi sveikā cauri netikšu. Un durvis katru reizi tiek aizslēgtas. Šodien Pēteris ari iekrita, kad bija atnācis mani apciemot.

—  Ak tāpēc …