Lidojošie šķīvji

Mazliet vēlāk, tāpat bezmērķīgi apkārt klaiņādami un brīvību baudīdami, viņi atrada kolhoza kartupeļu kaudzē dažus vēl tīri lietojamus odenvaldus[1] un no­lēma pēc sensenas tradīcijas iebaudīt ceptus kartupe­ļus. Puikas nogriezās mežā un drīz vien nonāca mums jau labi pazīstamajā meža laucē, no kuras Ķerta, mek­lēdama zemenes, neilgi pirms viņu atnākšanas bija aiz­gājusi. Lai izceptu kartupeļus, abi puikas aizkūra ugunskuru un sāka kāri ēst zemenes, jo visapkārt sār­tojās vesels zemeņu lauks un to taču nevarēja pamest likteņa ziņā.

Lielajā ogošanas jūsmā neviens no puikām nepama­nīja, ka ugunskura liesmas pamazām gājušas plašumā un drīz vien uz zemes palikusi cigārveidīga izdega, par kuru mēs jau zinām. Par laimi, nekas briesmīgs neno­tika, jo zemenes īstajā brīdī bija noēstas, tā ka zēni laikā pienāca pie ugunskura un pamatīgi izmīdīja tā atliekas. Viņi paguva tikt galā arī ar kartupeļiem, iekāms Jir­nasa riteņa graboņa iztraucēja viņu omulību.

Divritenis mežā! Ko tas nozīmē? Droši vien mežsargs vai tamlīdzīga amata persona, kurai dūmi iekoduši acīs, tagad pa kaklu pa galvu drāžas šurp, lai glābtu mežu no ugunsgrēka. Te vairs nebija ko prātot. No šejienes bija jālaižas projām, cik vien ātri iespējams.

Abi puikas joza pari laucei, ka papēži vien zibēja. Tā­lāk, tikai talak no aizdomīgā riteņa.

Viņi drazās krietnu gabalu, kamēr beidzot elsdami pūzdauii apstājās, lai atvilktu elpu.

īstā laikā mēs aizlaidāmies lapās, — Riho teica. - Citādi būtu vēl nez kādi monologi jānoklausās.

Turklāt Riho nebija nomaskējies, un jebkura saskar­sme ar dažu labu amatpersonu viņam nozīmētu div­kāršās briesmas.

Pēteris iegrima domās. Saulainā diena pēkšņi apmā­cās. Un cik dīvaini… Tikko viņš bija ar Riho izlīdzis, tikko viņi abi bija sākuši sadarboties, kā jau draudēja nepatikšanas. Lai gan šoreiz viss beidzās laimīgi, taču varēja iziet arī citādi. Un vēl šī Lēni tantes govs… Viņiem tas bija tikai tāds «bzzz» un izprieca, bet Lēni tante patlaban varbūt gaužām nobēdājusies meklē savu govi.

—   Vai zini, — Pēteris teica, — ta tomēr bija mūsu vaina, ka mežs gandrīz vai sāka degt. Ar govi arī ir tā, ka …

—   Kā? — Riho noprasīja.

—   Ar govi sanāca mazliet nelāgi.

—   Kādā ziņā nelāgi?

Pēteris neatrada īstos vārdus. Kā Riho pats neat- skārš? No rīta viņš taču teica, ka turpmāk mēģināšot būt gudrāks …

—  Ar govi mēs esam pāršāvuši pār strīpu, — Pēte­ris sacīja.

—   Ko nu mels! — Riho atmeta ar roku. — Es tikai pabizināju «bzzz» un vairāk nekā. Nav mana vaina, ka govs nebija stingri piesieta. Pabizināt drīkst kurš katrs. Tādu likumu vēl neviens nav dzirdējis, ka «bzzz» būtu nez kāpēc aizliegts.

Pēteris klusēja. Ja tā domā, tad protams. Liela muiža tāds «bzzz». Govs nebija stingri piesieta — un viss. Un tomēr… Labāk par to nedomāt. Nav vērts par nieka govi tik daudz galvu lauzīt. Kas padarīts — padarīts.

Puikas nolēma atgriezties ciematā. Brīvība bija pie­tiekami pabaudīta, piedevām vēl zemenes un ceptie kar­tupeļi, un Riho laiks galu galā bija ierobežots, jo viņš neuzdrošinājās ierasties mājā pēdējā mirklī.

Bet, tikko viņi bija nogājuši kādus simt soļus cie­mata virzienā, viņu uzmanību saistīja krakšķēšana un neizprotama žvadzona, kas bija dzirdama aiz kokiem.

Stāt!

Abi puikas acumirklī apstājās. Kas tad tas? Vai atkal divritenis?

Viņi aizturēja elpu. Zvadzoņa atkārtojās, un tagad vēl piedevām atskanēja klusa un mazliet žēlabaina balss: «Mm-m…» Tas nebija vis divritenis, tā bija govs.

—    Redzi nu, — iesmējās Riho, panakdamies tuvāk. — Pati ar savu ķēdi iepinusies krūmā. Nolaidībai seko nelaime.

—    Sajā nelaimē gan vairāk vainīgi esam mēs, — Pēteris teica.

—    Pagaidi nu, pagaidi! — Riho galvā pēkšņi iešāvās kāda pavisam neparasta doma. — Mēs taču govi atra­dām, vai ne? Bet atradējam tā kā būtu jāsaņem maza atlīdzība. Man ir tāda sajūta, ka skaitītājs atkal sācis griezties.

Šī skaitītāja griešanās atgādināja Pēterim kādu vi­sai nepatīkamu notikumu ar viņa paša brāli, un viņš vienaldzīgi nomurmināja:

—   Kaut vai krūzi piena dabūtu…

—    Krūzi piena, — Riho izmēdīja. — Tas pats par sevi saprotams, tā tam jābūt. Tikai muļķis, atradis govi, apmierināsies ar krūzi piena vien. Tādā darījumā es gan neielaižos.

—    Kas tev atkal par darījumiem, — Pēteris nošķen- dējās. — Govi tu tik ilgi nenoslēpsi kā dažu labu… dažu labu bērnu…

—    Kādēļ ne? — Riho izaicinoši sacīja, lai gan pats savus vārdus nopietni neņēma. — Tas, ka ar bērnu viss sagāja grīstē, vēl nenozīmē, ka ar govi neveiksies.

—    Govs jāslauc divas trīs reizes dienā, — Pēteris atgādināja. — Turklāt govi pārģērbt ir daudz sarež­ģītāk.

Riho nosvilpās.

—    Slaukšanas spēlīte man tiešām bija izgājusi no prāta. Varbūt govs tādēļ īd, ka tesmenis tai pārāk pie­rietējis?

—   Ļoti iespējams, — Pēteris piekrita.

Abiem puikam nekas cits neatlika kā atmudžināt ķēdi no krūma zariem un kopā ar govi doties uz ciematu.