Lidojošie šķīvji

Bet Riho paskaidroja, ka neesot ko baidīties par ne­patikšanām. Tēvs un mate mājās nākot vienmēr paša vakarā — vecais katru rītu ņemot līdzi sviestmaizes un kafiju termosā, bet māte ēdot pusdienas ēdnīcā, jo pa šo īso stundiņu jau nevarot pagūt mājās kaut ko izvā­rīt vai pagatavot un iešana turp 1111 atpakaļ arī prasot laiku. Viņš, Riho, pusdienās ēdot to, kas paliek pāri no brokastīm, — vai nu uzsildītu, vai tāpat aukstu, kā nu kuro reizi. Tā ka gluži pie ūdens un maizes vien viņš netiekot turēts. Vienīgi svaiga gaisa viņam trūkstot, un svaigs gaiss augošam organismam, kā zināms, esot visnotaļ ārkārtīgi nepieciešams.

—   Bet kaimiņi? — Pēteris jautāja.

—   Mēs varam atstāt radio ieslēgtu, — Riho atbildēja. — Tad kaimiņi nekā nemanīs. No mājas, protams, jā- izzogas klusītiņām. Vēlāk, kad tu iesi prom, aizslēgsi durvis no ārpuses un atslēgu atliksi zem kājslauķa. Viss būs uz goda.

Pētera pēdējās šaubas Riho izkliedēja, nolemdams drošības labad mazliet nomaskēties. Viņš sameklēja skapī lielu rulli marles saites un lūdza Pēteri, lai tas palīdz viņam apsaitēt galvu.

—  Vaļā atstāsim tikai acis, — viņš teica. — Tad mani neviens nepazīs.

Pēteris ķērās pie darba. Maskēšanās ar apsējiem tik tiešām bija lieliska doma, turklāt ar pilnīgi apsaitētu seju Riho nevarēs runāt. Lai arī kas nāktu viņam pretī un lai arī ko prasītu, pēc balss nebūtu iespējams Riho pazīt. Vēlāk, kad viņi būs tikuši tālāk no mājas un no cilvēkiem, apsēju varēs no galvas noraisīt.

Lai arī šis darbs Pētera rokās veicās kā veikdamies, galu galā Riho galva izskatījās kā liela, apaļa sniega bumba. Vēl drošības labad divus ciešus mezglus pa­kausī — un gatavs.

—  Tu pilnīgi izskaties kā baigā mūmija, — Pēteris priecājās.

—   Mhmhmmm… — Riho murmuļoja.

Nebija iespējams saprast, ko viņš gribēja izteikt, bet acīmredzot arī pēc Riho domām viss bija kārtibā, jo viņš piegāja pie durvīm un pamāja Pēterim ar roku, lai tas sekotu viņam.

Tā! Durvis tika aizslēgtas un atslēga palikta zem kājslauka Kaimiņu dzīvoklī šķita valdām miers un klusums taču liktenim bija labpaticis, ka Riho maskarā­di tērpam bija jāiziet pirmās ugunskristības, iekāms vel abi puikas bija izgājuši uz ielas. Pagalmā viņi sa­lika to resno mammu, kas nesen bija iegrūdusi Riho tik nelāgā ķezā. Tagad resnā mamma urbās te vienā, te otra zēnā ar gaužām vērīgu un asu skatienu.

Vai jūs neesat bijuši pie Reugiem? — viņa beidzot noprasīja.

—   Bijām gan, — Pēteris teica, ar vienu aci zagšus tēmēdams uz vārtiem. — Bet mēs netikām iekšā.

—   Tur taču nemaz nedrīkst iet iekšā, — resnā mamma sacīja, acīmredzot apmierināta ar Pētera atbildi.

Reugu puikam tagad uzlikts tāds sods, ka viņš ne­drīkst ar pieklājīgiem bērniem spēlēties. Citādi viņš samācīs tiem nez kādas trakulības.

Viņa vēl ilgi stāstīja, cik trakas palaidnības šis Reugu puika pastrādājis un ko visu nākotnē vēl nesadarīs, ka­mēr beidzot uzmanīgi piedūra pirkstus Riho apsējam un vaicāja, kāda nelaime esot piemeklējusi šo mazo cilvēciņu.

—   Trauma, — Pēteris atbildēja.

Tas bija izdevīgs gadījums, kur tikko apgūto vārdu varēja pārbaudīt praksē. Viņš jau grasījās piebilst, ka Riho esot dvēseles trauma, taču paguva īstā laikā no­turēt mēli aiz zobiem. Citādi viss varētu aiziet par tālu. Jo fakts, ka miesas sods atstāj dvēselē brūces, nebūt nenozīmē, ka dvēseles brūces savukārt parādītos uz miesas.

—   Jā, jā, — nopūtās resnā mamma. — Ir gan ar tiem puikām tagadējos laikos posts un nediena. Neuz­manās nemaz, tikvien zina kā palaidņoties, un tad arī rodas tā rauma un viss cits.

Pēc šiem vārdiem viņa devās tālāk, bet Riho un Pē­terim ceļš bija brīvs. Zēni, protams, tagad, daudz nedo­mādami, izgāja uz ielas.

5

Ātrā solī Pēteris un Riho devās vistaisnākā cejā ārā no ciemata, un, tikai kad viņi bija tikuši garām pašām pēdējām mājām un sasnieguši klaju lauku, Riho uzdrīk­stējās noraisīt sev no galvas apsēju.

—   IIh, — viņš atviegloti nopūtās. — Svaigs gaiss tik tiešām ir kaut kas lielisks. Un nu, kad mute ir atkal vajā, gaužām sagribējies palaist balsi.

Balss palaišanai atradās arī iemesls - dažu desmitu soju attālumā ķēdē piesieta ganījās Lēni tantes govs.

—   Bzzzzz… — Riho atdarināja šo labi pazīstamo spindzoņu, kura visprātīgāko govi spiež bizot, īpaši vēl tādā tveicē kā todien. Lēni tantes govs drīz vien kļuva tramīga un pacēla asti. Mežonīgā ātrumā viņa apskrēja pāris plašu loku, cik atļāva ķēde, un tad pēkšņi — žvirkt-žvarkt — norāvās un aizbizoja zilajās tālēs.

—   Vai tas bija vajadzīgs, — Pēteris nopurpināja.

Bet Riho tikai smējās.

—   Lai izbauda kaut reizi mūžā brīvību, — viņš teica. — Es jau zinu, ko tas nozīmē. Un pēc brīvības mēs visi vienlīdz alkstam — kā cilvēki, tā dzīvnieki.