Lidojošie šķīvji

Riho iesmējās.

—       Ja es uzstāšu, lai tu lēktu akā vai degošā krāsnī, vai arī tad tu pēdīgi padosies?

Pēteris nosēcās. Tāda nelietība. Saks vel āzēt…

—        Katram pašam jāzina, ko darīt, — Riho pamā­cīja, domādams, ka ar to jautājums būs izsmelts.

Bet viņš maldījās. Pēteris pēkšņi uzlēca no krēsla un uzbļāva:

—   Kur tu Madisu pameti?!

Riho pārbijies skatījās Pēterī.

—   Neuztraucies, tas nenāk veselībai par labu.

Pēterim ienāca prātā, ko viņš bija teicis Marju par uztraukšanos un par savu augsto asinsspiedienu, tādēļ Riho vārdi viņa ausīs skanēja kā vēl trakāks izsmiekls.

—       Kur tu Madisu pameti?! — Pēteris atkal iebrēcās un vēl niknāk nekā iepriekš.

—       Nebrēc taču tik skaļi! — Riho gandrīz izbijies brīdināja.

Viņš piegāja pie radio un ieslēdza mūziku, lai tā ap­slāpētu Pētera skaļo balsi. Mājas aresta laikā viņam bija stingri aizliegts aicināt kādu pie sevis, un to

diemžēl zināja ari blakus dzīvok|a kaimiņi. Ja tagad Pēteris cik ātri vien iespējams nenomierināsies un jo­projām b|austisies, troksnis viegli būs sadzirdams cauri sienai, un tad vakarā tēvam būs atkal ko ārdīties.

—   Esi gan tu jocīgs, — Riho tagad atsāka sarunu klusi un mierīgi. — Es taču tev nekā nepārmetu. Su­kas es tavā vietā saņēmu klusēdams. Tas ir, es, pro­tams, neklusēju, kad mani slānīja, bet tavu vārdu es neminēju. Jo drauga dēļ var daudz ko izciest, drau­dzība ir kaut kas liels. Tu uz mani brēc, bet es tevis dēļ izgāju cauri šķīstīšanas ugunij.

—   Kādai šķīstīšanas ugunij? — Pēteris nomurmi­nāja.

Viņa uztraukums uzreiz noplaka. Tik tiešām… Riho dažā ziņā bija taisnība. Visam ir divas puses. Faktiski Riho sodu bija saņēmis, pie tam diezgan bargu…

—   Mans vecais pērienu sauc par šķīstīšanas uguni,— Riho turpināja. — Viņš saka — tā šķīstot dvēseli. Bet, taisnību sakot, vecais ne velna nezin ne no cilvēka dvē­seles, ne no bērnu audzināšanas. Viņš pazīst tikai savu automotoru, bet cilvēka dvēsele ir daudz sarežģītāka un jūtīgāka par jebkuru motoru, goda vārds. Raidīju­mos bērnu vecākiem tas tika skaidrots, to skaidroja kāds ievērojams speciālists. Viņš teica, ka bērnus ne­drīkst sodīt ar miesas sodu, jo tas varot radīt viņos dažādas dvēseles traumas.

—  Ūja?! —-Pēteris izbrīnījās. — Un kas tā trauma tāda ir?

—   Tā nāk no nosaukuma traumatoloģijas punkts. Traumatoloģijas punktā pārsien brūces, tu taču zini? Tātad dvēseles trauma ir tāda kā dvēseles brūce. Tiek gan sodīta miesa, bet brūces rodas dvēselē.

—   Tas ir gan interesanti, — Pēteris atzina.

—   Kā tad nebūs interesanti, — Riho piekrita. — Ti­kai pamēģini to ieskaidrot manam vecajam! Viņš to vien saka — es kļūšot par huligānu. Bet pats, mani slānīdams, par huligānu tieši pataisa, tas speciālists raidījumā bērnu vecākiem tā bija teicis. Miesas sods var bērnā radīt spītību un izraisīt atsvešināšanos no vecākiem. Tāds bērns daudz vieglāk kļūst par huligānu nekā tas, kuram ar vecākiem ir draudzīgas un savstar­pējas uzticēšanās attiecības.

kāda sakarā tu klausies šos raidījumus bērnu ve- cakicm? Pēteris vaicāja.

Riho dziļās zināšanas bērnu audzināšanas jomā mo­dināja Pēterī patiesu godbijību.

Met ko citu lai es būtu darījis, kā diendienā klau­sījies radio, — Riho nopūzdamies atbildēja. — Visu pamests, kāds es patlaban esmu. Tikai tagad, kad tu esi atnācis, mēs varētu pārmaiņas pēc kaut ko citu izgudrot.

—   Hm, — Pēteris novilka. — Ko, piemēram?

—   Varētu kaut vai mazliet iziet pagalmā, — Riho prātoja. — Pat noziedzniekiem cietumā ir paredzēts savs laiciņš pastaigai, vienīgi man diendienā jāvīst kā ērkšķrozītei…

Viņš joprojām runāja, runāja gari un plaši, un skaisti. Viņš teica — ja tagad arī Pēteris, viņa visla­bākais draugs, pagriezīšot viņam muguru, tad gan ne­būšot nekāds brīnums, ka viņš kļūšot par huligānu. Vai tad tiešām Pēteris gribot uzvelt uz saviem pleciem tik smagu atbildību? Jauna cilvēka audzināšana taču esot visa kolektīva kopīgs uzdevums, bet pirmām kār­tām tieši draugu un biedru uzdevums. Un Pēteris esot viņa draugs, gandrīz vienīgais draugs un biedrs, vai ne? Lai būtu kā būdams toreiz ar Madisu, dumji sa­nācis, protams, bet tāpēc neesot naids jātur. Dzīvē daudz kas gadoties. Tagad sīkais, cerams, esot vesels un visu saprotot. Nu, lūk, prieks dzirdēt, ka mazulim nekas trakāks neesot noticis. Un to, ka tā sieviete Riho paplūkājusi, neesot pat ko pieminēt, par to vispār ne­esot vērts runāt, galvenais tomēr esot draudzība, un draudzības vārdā cilvēkam jābūt gatavam uz visu. Ar sīko šie esot gan mazliet šāvuši pār strīpu, tas ir skaidrs, bet turpmāk jāmēģinot būt gudrākiem. Kļūdas jau tāpēc esot, lai no tām mācītos, kā gan citādi.

Pēteris klausījās Riho vārdos un klusībā atzina, ka savā sirdī viņš pret draugu bijis netaisns. Dzīvē daudz kas gadās. Draugs tomēr paliek draugs. Vienīgi tur­pmāk, protams, jāmēģina būt gudrākiem.

—   Kā tad paliek? — Riho beidzot noprasīja. — Vai palaidīsim pagalma kādu mazu līkumiņu?

—• Nezinu, — Pēteris šaubījās. — Ja tikai atkal ne­iznāk jaunas nepatikšanas?