laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Te slēpes atraisījās no viņas kājām. Laura zaudēja līdzsvaru un sagriezās gaisā. Pasaule viņai ņirbēja apkārt kā milzīgā veļas mašīnā. Meitene atsitās pret apledojušo zemi, taču neko nejuta. Nekādu atsitienu. Nekādas sāpes. Neko.

Viņa vēl un vēlreiz apmeta kūleni un izslīdēja no iebrauktajām risēm. Vieglais sniedziņs līdzās trasei sagriezās virpulī, kamēr Laura izmisusi lūkoja nobremzēt pirms nāvi nesošās nokares. Tomēr tur nebija nekā, aiz kā pieturēties, — un tad viņa cauri baltu sniegpārslu mākonim ieraudzīja, ka nenoveršami tuvojas Elles rīkles bezdibenis.

Gaismas glabātājs klusi nopūtās un pašūpoja galvu. Tad viņš savu grumbām izvagoto seju, kurā neskaitāmi gadi bija atstājuši dziļas pēdas, pievērsa meitenei ar gaišām bizēm. Viņa, ģērbusies vienkāršā baltā tērpā, stāvēja Blāzmoraldas milzīgās troņa zāles vidū, lielām acīm vērdamās vecajā vīrā. Elizions tajās spēja salasīt bailes, kas bija pārņēmušas Morvenas mācekli. — Varu saprast, ka esi noraizējusies, Alienora, tomēr nezinu, kā tev līdzēt. Paravaina vīri dienām ilgi meklēja tavu brāli, taču nespēja uziet nekādas viņa pēdas. Mēs arī turpmāk darīsim visu, lai atrastu Alariku. Bet nevaru apsolīt, ka tas mums noteikti izdosies. Diemžēl!

Alienora nolieca galvu un skumīgi pētīja grīdas akmens plātnes. Pa zāles logiem iespīdēja spoža gaisma, un no ārienes, varenās Grāla pils pagalma, meitenes ausis sasniedza zirgu pakavu dipoņa, ieroču un darbarīku šķinda un kalēju āmuru klaudzoņa. Tomēr Alienora šīs skaņas gandrīz neuztvēra, jo viņas domas kavējās pie brāļa, kurš bija pazudis kopš ziemas saulgriežiem.

Alariks toreiz kopā ar baltajiem bruņiniekiem un to vadoni Paravainu bija devies uz Laiku ieleju, lai pie burvju vārtiem gaidītu meiteni, kurai no Cilvēkzvaigznes bija jāatved uz Avanterru Apskaidrības kauss. Kad gājiens bez Apskaidrības kausa bija atgriezies Grāla pilī, visus Blāzmoraldas iemītniekus bija pārņēmis izmisums, kas laupīja spēkus, un neviens nebija pamanījis, ka jātnieku vidū vairs nebija jaunā ieroču nesēja. Visus nodarbināja rikai baisās domas par viņu valdnieka Eliziona nenovēršamo nāvi un Avanterras bojāeju. Gaismas aizstāvji aizmirsa visu pārējo, baiļodamies, ka Melnā hercoga Borborona zobena cirstā brūce aizsūtīs viņu pavēlnieku mūžīgajā tumsā. Tikai tad, kad Elizions gluži necerēti brīnumainā kārtā tapa izdziedināts, un tādējādi izplēnēja ari draudi, ka pasaule ies bojā un iestāsies Mūžīgā neesamība, citi ievēroja, ka Alarika trūkst. Tomēr it neviens, ne Paravains, ne kāds no viņa baltajiem bruņiniekiem, nezināja, kur tieši jaunais ieroču nesējs bija pazudis. Daži domāja, ka pēdējo reizi bija viņu redzējuši Laiku ielejā, taču citi apzvērēja, ka Alariks bijis kopā ar viņiem, atpakaļceļā šķērsojot Pērkonkalnus. Viena no abām jaunajām sievietēm, kuras bija izpelnījušās godu stāties Eliziona miesassargu rindās, turpretim bija cieši pārliecināta, ka zēna nebija jau turpceļā, taču nespēja precīzi atcerēties, vai viņš bija pazudis Ritošo akmeņu jūras neviesmīlīgajos klajumos vai vēlāk, šaurajās takās, kas veda uz Pērkonkalnu pāreju, kuras augstumos gaudoja vēji.

Viņa gan bija kļūdījusies, jo Paravains, iekams piegāja pie burvju vārtiem, vēl bija runājis ar savu ieroču nesēju. Alariks bija lūdzis savam pavēlniekam atļauju viņu pavadīt, tomēr saņēma noraidījumu. Neviens nezināja, kas ar zēnu bija noticis pēc tam.

Protams, ka balto bruņinieku vadonis mocījās pārmetumos. Galu galā Alariks bija nodots viņa aizgādībā kopš tā brīža, kad zēns ieradās Grāla pilī, atsaucoties uz aicinājumu kļūt par ieroču nesēju. Paravains arī nekavējoties bija sapulcinājis meklētājus, atlasot savus labākos vīrus, un sūtījis viņus ceļā. Kaut arī bruņinieki bija pārmeklējuši visu posmu līdz Laiku ielejai un pat no ceļa attālākus apvidus, no zēna nebija ne ziņas, ne miņas. Likās, ka viņš iegrimis zemē.

Alienoras acīs pavīdēja valgums, paskatoties Gaismas glabātājā. — Es zinu, kungs, Paravains arī turpmāk darīs visu, kas viņa spēkos, lai atrastu Alariku. Biju gan cerējusi, ka jūs varēsit man pateikt ko vairāk. Jums taču piemīt gluži īpašas spējas un... — Viņa apklusa un no jauna novērsa skatienu, itin kā bīdamās no rājiena.

Elizions paspēra soli uz viņas pusi un dāvāja labsirdīgu smaidu.

— Tev taisnība. — Balss, par spīti viņa sirmajam vecumam, skanēja skaidri un spēcīgi. — Man nudien piemīt gluži īpašas spējas. Ar kādu prieku gan es palīdzētu atrast tavu brāli! Taču arī man ir noteiktas robežas. Gaišreģis es neesmu. Šīs spējas man diemžēl nav dāvātas.

— Un ja nu viņam kas noticis, kungs? — Citkārt tik līksmo meitenes sejiņu apēnoja dziļas rūpes. — Ja nu viņš nokļuvis grolfa nagos vai viņam uzklupis lidojošais astoņkājis? Paravaina bruņinieki stāstīja, ka šie nezvēri pēdējā laikā stipri savairojušies. Un viņu asinskāre ir lielāka nekā jebkad, jo arī viņu mazuļi kāro pēc barības. Un ja nu Alariks sastapis šo briesmoņu baru, kas tieši izgājis medībās?