laura un Septiņu mēnešu zīmogs

Bija skaidra diena ar lielisku redzamību. Dienvidos pacēlās sniegoto Alpu stāvās virsotnes, aizsegdamas skatu tālāk. Pārējos virzienos ainavu neaizšķērsoja it nekas. Laura un Lūkass varēja raudzīties gandrīz bezgalīgās tālēs. Līdz pat līdzenumam, kas pacēlās priekškalnes ziemeļos.

Lūkass samiedza acis, aizlikdams kreiso plaukstu priekšā saulei, un vērās tālumā. Tad viņš izstiepa roku un norādīja uz ziemeļrie-tumiem, kur dūmakā pie horizonta bija samanāmi apaļīgi pakalni.

— Aiz tiem kaut kur jābūt Hoenštatei, un gabaliņu tālāk — Rāvenšteinai, kaut arī no šejienes, protams, neko nevar saredzēt.

— Paldies tev, superkoeficient! — Laura veltīja brālim platu vīpsnu. Šo pašas izgudroto pārgudrinieka apzīmējumu viņa lietoja tikai tad, kad zināja, ka Lūkass saskaitīsies. — Pašai man tas noteikti nebūtu ienācis prātā!

Lūkass saviebās, taču māsas smīniņš no tā kļuva tikai platāks. Laurai, noraugoties ielejā, sārtie vaigi mirdzēja koši kā klaunam. No augšas Hintertūra izskatījās kā ciematiņš spēļu vilciena ainavā. Namiņi galvenajā ielā un blakusieliņās, kas nogriezās šaurās ielejās, atgādināja no klucīšiem būvētas mājiņas. Tik tīri un glīti, gluži kā tikko no rotaļlietu veikala. Fasādes bija rūpīgi apmestas, un daudzviet tās greznoja spilgti zīmējumi. īgnais Konrāds Cirtējs, kas strādāja par sulaini pie Maksimiliāna Longoliusa, kura atpūtas namiņā Laura un Lūkass kopā ar pamāti Sajellu pavadīja ziemas brīvdienas, zināja teikt, ka pareizais nosaukums esot gaisa gleznojumi.

Misteram L., kā Maksimiliānu Longoliusu bija iedēvējis Lūkass, piederēja milzīga mediju impērija, kurai, neskaitot dažas radio un televīzijas stacijas, piederēja arīdzan “AVĪZE”, kurā Sajella strādāja par ekonomikas nodaļas vadītāju. No šejienes viņa atpūtas namiņš bija labi saskatāms. Tas atradās parkam līdzīgā zemesgabalā Hintertūras nomalē. Turklāt “atpūtas namiņš” bija visai pieticīgs apzīmējums, jo patiesībā naudā peldošajam uzņēmējam piederēja grezna muiža ar vairākām guļamistabām un dzīvojamajām istabām, divām marmorā darinātām vannas istabām un teicami aprīkotu virtuvi. Pagrabstāvā turklāt vēl bija televīzijas istaba un spēļu zāle ar pūla biljardu un spēļu automātiem.

— Ei, jūs! Pielīmēti esat, vai? — Laurai pretī skanēja Kēvina līksmā balss. Liela auguma zēns no pacēlāja galapunkta piebrauca klāt brālim un māsai. Sniegs vien noputēja, kad viņš ar prasmīgu

līkumu nobremzēja abiem blakus un draudzīgi uzsmaidīja. Iemirdzējās baltie zobi.

Kēvins Tešners bija Makša Longoliusa māsasdēls. Misters L. viņu bija uzaicinājis piebiedroties Laurai un Lūkasam ziemas brīvdienās. Zēns bija vienā vecumā ar Lauru, jautrs puisis, kurš jokus vien plēsa. Tā visi trīs drīz vien iedraudzējās. Tomēr Laura Kēvinam nebija teikusi ne vārda par fantastiskajiem piedzīvojumiem, ko viņai nācās izbaudīt pēdējos ziemas saulgriežos Rāven-šteinas pilī, savā internātā. Un, protams, viņa bija noklusējusi arī par lielo noslēpumu, kas saistīja Zemi un Avanterru, visvecāko no senajām planētām. Kēvinam nevajadzēja zināt arī to, ka Laura tikai pirms pāris nedēļām savā trīspadsmitajā dzimšanas dienā bija uzzinājusi — viņa pieder pie sargātājiem un tādēļ viņai jācīnās gaismas pusē. Vismaz pagaidām ne. Vēl jo vairāk rāpēc, ka viņš šo savādo stāstu diez vai saprastu — tāpat kā pārējie cilvēki, kas spēja saskatīt tikai lietu ārējo čaulu.

— Ko teiksit par mazām sacīkstēm? — Kēvins izaicinoši pavērās Laurā un Lūkasā. Viņa melnās acis aiz slēpotāja brillēm iedzirk-stījās. No cepures bija izlīdusi piķa melnu matu šķipsna, kas sīkās cirtās vijās ap pieri.

— Manis pēc, lai iet, — Laura atbildēja viņa jautrajam Smaidam. Īstenībā Kēvins nemaz neizskatās slikti, viņa nodomāja un pievērsās brālim. — Vai tu piedalies, Lūkas?

— Es jau labprāt, tikai nezinu, cik tas būtu saprātīgi.

— Ko? — Laura pārsteigta pavērās Kēvinā, bet zēns tikai

- paraustīja plecus, kamēr Lūkass ar nopietnu sejas izteiksmi laida

vaļā vienu no savām briesmīgajām lekcijām. — Kā labi zināms un kā vēsta jaunākās zinātniskās atziņas, vairums negadījumu ziemas sporta veidos notiek tāpēc, ka cilvēki pārvērtē sevi un uzņemas pārāk lielu risku. Tieši sacenšoties viņi visbiežāk pārkāpj savu spēju robežas. Tas savukārt nozīmē nesalīdzināmi augstu traumu gūšanas potenciālu! Šī iemesla dēļ man nešķiet, ka būtu diez cik gudri brīvprātīgi pakļaut sevi šādām briesmām. Tas taču loģiāli, vai ne?

Kamēr Laura, pieradusi pie sava prātvēderiskā brālīša izlēcieniem, tikai noskaitusies nobolīja acis, Kēvins pilnīgā neizpratnē paskatījās uz Lūkasu. — Loģi- un kas tālāk?

Lūkass tikai pasmīnēja, tāpēc Laura nolēma, ka draugam vajag paskaidrot. — Loģiāli! Lūkass ar to grib sacīt, ka viņa paskaidrojumi ir neapstrīdami loģiski un līdz ar to arī visnotaļ saprotami. — Ar mokām apspiedusi nepatiku, viņa pievērsās brālim. — Vai tu nebūtu tik laipns un nepaskaidrotu, ko gribēji teikt ar šo nepārspējamo tirādi, mister Superprātiņ? Tad tu piedalies vai nepiedalies?